Viedoklis

Ne mīlas, ne laimes. Pirms 80 gadiem Baltija iestājās PSRS

© Sputnik / РИА Новости / Pāriet pie fotobankasДемонстрация трудящихся города Риги, требующих присоединения Латвии к СССР. 1940 год
Демонстрация трудящихся города Риги, требующих присоединения Латвии к СССР. 1940 год - Sputnik Latvija
Mūsdienās Baltijas valstīs 1940. gada notikumus vērtē tā, it kā nodevīgā PSRS būtu ar netīriem zābakiem iebridusi tīrās valstiņās, un nav ne mazākās nozīmes tam, kas notika pašās republikās. Sak, es jau neesmu vainīga – viņš pats atnāca!

Alternatīvo viedokli par vēstuli Baltijā, kas būtiski vienkāršo pagātni līdz jēdzienam "mēs bijām labi, bet jūs – ļoti slikti", protams, ir vieglāk iestāstīt. Taču tabletei pret atmiņu ir nopietns blakusefekts, atzīmē radio Sputnik autors Arturs Bobrovs.

Политолог, кандидат исторических наук Михаил Смолин - Sputnik Latvija
Vēsturnieks: Latvija noliedz savu vēsturi, taču par to vaino Krieviju

Ikviens, kas patiešām interesējas par tālaika notikumiem, gandrīz nekavējoties saskaras ar mūsdienu manipulācijām, vienkārši atklātiem meliem un vairs netic "oficiālajam notikumu traktējumam". No otras puses, izkropļots viedoklis par savu vēsturi, uz kura pamatiem balstās veselas paaudzes audzināšana, draud ar problēmām nākotnē. Protams, tā gan ir pašu valstu un to varasvīru darīšana.

Situācija Otrā pasaules kara priekšvakarā un sākumā bija ļoti sarežģīta. Lai izprastu tālaika valstu vadītāju motīvus, pieņemot lēmumus, ir jāņem vērā dažādi procesi pasaulē. 1938. gadā, pēc Minhenes konferences, kļuva skaidrs – nelielām valstīm nav izredžu uz neitralitāti, agrāk vai vēlāk stiprākas valstis tās pakļaus savai gribai un pievienos vienam no blokiem. Sākās koalīciju formēšana.

Galvenie spēlētāji pārdomāja iespējas novērst no sevis gaidāmo Vācijas triecienu. Par to bija norūpējusies arī PSRS, tā sāka nostiprināt savas robežas. Baltija pie tās rietumu robežām atradās PSRS stratēģisko interešu sfērā, tā radīja draudus kā iespējamais placdarms Vācijas uzbrukumam Padomju Savienībai. Turklāt Baltijā bija papilnam provāciski noskaņotu politiķu, un bija svarīgi nepieļaut savienību ar Hitleru.

Anglija un Francija neiebilda pret Baltijas valstu pāriešanu PSRS kontrolē: pirmkārt, tās nekontrolēs Hitlers, tas jau ir labi, otrkārt, jo tuvāk PSRS būs Vācijai, jo lielākas ir izredzes uz interešu sadursmi un tālāku militāru sadursmi.

Премьер-министр Латвии Кришьянис Кариньш - Sputnik Latvija
KF atsvaidzināja Kariņa atmiņu, kurš apsūdzēja PSRS latviešu diskriminēšanā

Pēc kara sākuma procesi paātrinājās. Sākās Maskavas pārrunas ar Viļņu, Tallinu un Rīgu, tika parakstīti ekonomiskie līgumi un politiskās deklarācijas. Puses apņēmās sniegt viena otrai vispusīgu palīdzību, arī militāro – uzbrukuma gadījumā vienai no tām. 1939. gadā PSRS saņēma piekļuvi Baltijas ostām un atļauju ievest ierobežotu militāro kontingentu. Francijas kapitulācija 1940. gadā situāciju saasināja.

Pašās republikās stāvoklis bija saspringts. Impērijas laikos būvētā rūpniecība bez impērijas un tās resursiem neatkarības gados pamazām izlaida garu. Liela daļa strādnieku zaudēja ienākumus, daudzi bija spiesti emigrēt. Zemniekiem neklājās labāk. 30. gadu beigās iedzīvotāju dzīves līmenis lielākoties bija sliktāks nekā padomju Krievijā, tāpēc spriedze auga.

Politiskā sistēma turējās uz vietējā autoritārisma, kas dažu gadu laikā paspēja iedzīvoties ienaidniekos visā politiskajā spektrā. Tāpēc, kad ar Maskavas spiedienu 1940. gada jūnijā tika organizētas vēlēšanas, tajās ar lielu pārsvaru uzvaru izcīnīja komunistiski noskaņotās partijas.

Faktiski notika revolūcija no apakšas, protams, ne bez spēcīgā kaimiņa palīdzības. Taču varianti "atnāca krievi un piespieda visus balsot tā, kā vajag" domāti tiem, kam labāk tīk aizvērt acis, ne padomāt.

Vēlēšanās Igaunijā balsoja 84%, Lietuvā un Latvijā – 95% balsstiesīgo. Komunisti visur saņēma vairāk nekā 90%. Mēnesi vēlāk – 1940. gada 21. jūlijā visu triju republiku parlamenti pasludināja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR dibināšanu un vēlāk – pievienošanos PSRS. Starp citu, tas notika gluži mierīgi – nekādu nekārtību un protestu.

Protams, bija arī neapmierinātie – valstīs tomēr notika revolūcija no apakšas, ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču tas, kāpēc tā notika, kādi apstākļi to veicināja – to, šķiet, mūsdienu baltiešu vēsturniekiem vajadzētu kārtīgi papētīt. Var jau gan būt arī tā, viņiem tas ir zināms, tikai atzīt viņi to nevēlas.

Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала