RĪGA, 8. jūlijs — Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš radio "Eho Moskvi" atbildēja uz raidījuma vadītāja Sergeja Butmana provokatīvajiem jautājumiem. Pie tam nevar apgalvot, ka diplomāta atbildes sagādāja pārsteigumu.
Par KF lomu Otrajā pasaules karā
Interviju ar vēstnieku Butmans sāka ar jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu par Inkorporācijas muzeju.
Lieta tāda, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kas nācis klajā par godu Uzvaras 75. gadadienai, teikts, ka 1939. gada rudenī, risinot savus militāri stratēģiskos aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas procesu. To iestāšanās PSRS notika uz līgumu pamata, ar ievēlēto valdību piekrišanu. Tas atbilda tā laika starptautisko un valsts tiesību normām.
Latvijas ĀM jau reaģēja uz rakstu un noliedza visus rakstā minētos faktus. Tikai atspēkot nevarēja neko.
Riekstiņš vēlreiz pierādīja, ka Latvija ir galīgi sapinusies, nepārtraukti sagrozot vēsturi.
"Es saprotu jūsu mājienu. Protams, cilvēki Latvijā, kuri nodarbojas ar vēstures jautājumiem, kuri nodarbojas ar ārpolitiku, uzmanīgi izlasīja Krievijas Federācijas prezidenta rakstu par Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem, iemesliem, kuru dēļ, pēc viņa domām, šis karš sākās, un kāda tajā bija Krievijas Federācijas loma," uz jautājumu par Okupācijas muzeja pārdēvēšanu atbildēja diplomāts.
Raidījuma vadītājs vēstnieku palaboja, atgādinot, ka Krievijas Federācijai karā nevarēja būt nekāda loma, jo tās vienkārši nebija. Bija Padomju Savienība. Tomēr vēstnieku tas nesamulsināja. "Padomju Savienības, jā," viņš izlaboja ar profesionālu mieru.
"Kaut kādi netieši izteikumi"
Tālāk Riekstiņš turpināja par "inkorporāciju" – pēc viņa domām, tas ir kaut kas jauns. Tāds formulējums Latvijā līdz šim nav izskatīts. Tūlīt pat vēstnieks lika saprast, ka, lai arī nav izskatīts, taču par to noteikti interesējušies, tiesa, citi cilvēki, "speciāli".
Riekstiņš ironiski piezīmēja, ka dažas dienas pēc Putina raksta publikācijas Krievijas ĀM vietnē tika publicēta fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītāja vēsturnieka Aleksandra Djukova intervija.
Vēstnieks norādīja, ka Djukovs "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu".
Te Riekstiņš norādīja, ka vēsturnieka teiktais neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta rakstā. Tikai vēstnieka vārdi par "kaut kādiem netiešiem slēdzieniem" liecina: viņš pats šo jautājumu nav pētījis, bet uzticējies kādiem Latvijas "ekspertiem", kuri nodarbojas ar "vēstures jautājumiem".
Kāpēc Krievijā visu laiku pieprasa faktus?
Tūlīt pat Riekstiņš "kaut kādiem netiešiem izteikumiem" pasūdzējās, ka sapratne Krievijas un Latvijas starpā vēl nav panākta. Protams, lai no sasniegtu, jānonāk pie kopsaucēja vēstures pētījumu jautājumos. Vienkaršāk sakot, vajag, lai Krievija pieņemtu Latvijas viedokli kā savējo.
Raidījuma vadītājs Butmans atgādināja, ka Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisijas darbs ir pārtraukts, un tā bija spējīga risināt sarežģītus vēsturiskos jautājumus. Riekstiņš attrauca, ka visu sabojājusi Krima un Ukraina.
Pēc ilgas spriedelēšanas par to, kā Staļins un Hitlers dalījuši ietekmes sfēru Baltijas valstīs, par Molotova-Ribentropa paktu, Minhenes sazvērestību un tā tālāk, kurā Riekstiņš, protams, ne soli neatkāpās no Latvijas oficiālās politikas, vēstnieks konstatēja vienu interesantu lietu.
Riekstiņš piezīmēja, ka bieži vien Krievijā, kad uzdod kādu jautājumu un izsaki kādu tēzi, tev saka: "Bet kur ir fakti? Kur ir pierādījumi?"
Acīmredzot Latvija cenšas tādiem "sīkumiem" nepievērst uzmanību, ja vien tie neapstiprina oficiālo direktīvu.
Taču no vēstures konteksta var izraut jebkuru pierādījumu un pagriezt tā, kā būs ērti. Latvija to dara ar apskaužamu pašaizliedzību. Piemēram, tas paveikts par latviešu leģionāriem.
16. marts – sēru diena
"Sakiet, lūdzu, Latvijai pārmet vēl divas ar to saistītas lietas – nacisma glorifikaciju latviešu leģionāru izpildījumā, kuri karoja nacistu pusē, un nacisma un komunisma pielīdzināšanu," Butmans lūdza Riekstiņu komentēt šīs apsūdzības.
Riekstiņš atbildēja: "Vispirms latviešu leģionāri ir jāuztver kā upuri. Upuri, jo lielākā daļa no viņiem negāja pēc savas gribas, lai arī pēc dokumentiem, pēc papīriem... Vācieši, protams, saprot, ka, iesaucot cilvēkus no okupētajām teritorijām, viņi pārkāpa starptautiskās tiesības. Pēc papīriem viņi to formulēja, ka cilvēki pēc pašu gribas gāja dienēt. Absolūtais vairākums – ne pēc pašu gribas. Vienkārši viņiem nebija citas izejas."
Tāpēc, Riekstiņš paskaidroja, 16. marts Latvijā ir nevis lieli svētki – latviešu leģionāra diena, bet sēru diena.
Šajā brīdī atmiņā ataust, kā leģionāru gājienā netika pielaisti antifašisti, kam dienā, kad sērās piemin latviešu leģionārus, acīmredzot ir aizliegts skumt par viņu rokām noslepkavotajiem upuriem.
Pie tam vēstnieks apgalvoja, ka gājienos neesot un nekad nav bijusi nacisma, atribūtikas un lozungu glorifikācijas. Lai arī ir cilvēku fotogrāfijas ar nacistu karogiem un uzšuvēm, taču tas, acīmredzot, ir tīrais sīkums.
"Ja kāds vēlas to atspoguļot tādā veidā, tā vienkārši ir falsifikācija. Nekā tāda nav. Patiešām, cilvēki atnāk ar ziediem, noliek tos un viss," teica Riekstiņš. Tiesa, viņš nepiemin svinīgo gājienu, kas 16. martā iet cauri Rīgas centrālajai daļai uz Brīvības pieminekli un kurā piedalās pazīstami politiķi.
Piemiņas ceremonija vai divkosība?
Atgādināsim, ka piektdien, 3. jūlijā Latvijas prezidents Egils Levits un premjerministrs Krišjānis Kariņš pieminēja nacistu upurus – baismīgo nakti, kad nacisti Rīgā sadedzināja Lielo Horālo sinagogu. Amatpersonas nolika ziedus pie memoriāla Gogoļa ielā.
Toties jau sestdien politiķi no Nacionālās apvienības kopā ar aizsardzības ministru Arti Pabriku ar tikpat lielu godu pēdējā ceļā aizvadīja leģionāru Visvaldi Lāci, pret kuru Krievijas Izmeklēšanas komisija iepriekš sāka pārbaudi jautājumā par saikni ar noziegumiem pret cilvēci.
Atgādināsim, ka saskaņā ar Holokausta muzeja datiem, nacistu okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam no 93 tūkstošiem republikā dzīvojušo ebreju vairāk nekā 75 tūkstoši tika noslepkavoti. Vairāk nekā 20 tūkstošus ebreju, kas Rīgā nogādāti no okupētās Eiropas valstīm, piemēram, Čehijas, Austrijas un Ungārijas, nogalināja vācieši no Valtera Štālekera Einsatzgruppe "A" un vietējie bendes no Sonderkommando Arajs – Arāja komandas.