RĪGA, 28. maijs — Sputnik. Itālijā bērnus parasti pieskata vecmāmiņas un vectētiņi, taču Covid-19 pandēmija ir izjaukusi itāļu tradicionālās ģimenes, stāsta Reuters.
70 gadus vecā Paola Berardi kopā ar vīru Mauro jau 10 gadus katru darba dienu pavadīja ar abiem mazdēliem – dvīņiem, kamēr viņu meita strādāja. Vasaras viņi pavadīja ar mazdēliem jūras kūrortā Itālijas ziemeļos.
Taču kopš Covid-19 uzliesmojuma šī gada februārī Paola redz savus mazdēlus tikai datora monitorā, kad palīdz tikt viņiem galā ar mājas darbiem. Kad Itālija atviegloja karantīnas prasības, ģimene atkal varēja tikties, tomēr Paola ir noraizējusies – Mauro ir diabētiķis, viņš ir riska grupā.
Pagaidām viņas mazdēli sēž mājās, taču drīz viņi atkal tiksies ar saviem draugiem. Aptuveni 95% visu koronavīrusa pandēmijā mirušo Itālijā ir cilvēki vecumā no 60 gadiem. Bērni saslimst retāk un pārsvarā pārcieš slimību vieglāk, tomēr viņi var pārnēsāt infekciju.
Sievietes meitai Valērijai, kura no vīra ir šķīrusies, radušās milzīgas problēmas, – tāpat kā daudzi citi itāļi, viņa ir atkarīga no saviem vecākiem, kuri pieskata bērnus, kamēr viņa pati strādā.
Jaunais koronavīruss izrādījies bīstams cienījama vecuma cilvēkiem visā pasaulē, taču īpaši sāpīgi tas skāris Itāliju, kur vecmāmiņām un vectētiņiem ir ļoti liela nozīme bērnu audzināšanā. Itāļu vecmāmiņas un vectētiņi vidēji pavada ar mazbērniem 730 stundas mēnesī, Spānijā - 576, Francijā – 360, bet Vācijā – 288.
Itāļu ģimenēs, kur abi vecāki strādā, pirms pandēmijas vecmāmiņas un vectētiņi pieskatīja bērnus vecumā līdz 5 gadiem 60% gadījumu, ar 5-10 gadus veciem bērniem – 47% gadījumu. ASV laiku ar mazbērniem regulāri pavada tikai 22% vecmāmiņu, Lielbritānijā – 17%.
Iemesli, kuru dēļ vecmāmiņas Itālijā ir tik svarīgas, daļēji meklējami kultūrā, daļēji – ekonomikā. Katoļticīgajā Dienvideiropā ģimene apvieno sabiedrību, atšķirībā no individuālistiskajām luterticīgajām Ziemeļeiropas valstīm. Jaunieši vēlāk uzsāk dzīvot atsevišķi, paļaujas uz vecāku palīdzību, bet vēlāk savukārt rūpējas par viņiem.
Bez tam pēdējos gadu desmitos daudzi sirmgalvi Itālijā varēja agrāk aiziet pensijā un saņemt labu naudu, tāpēc – vairāk pavadīt laika ar mazbērniem. Valsts to izmantoja un neveidoja plašu bērnudārzu tīklu. Tagad Itālijas bērnudārzos pietiek vietu tikai ceturtajai daļai bērnu vecumā līdz 3 gadiem, turklāt tikai puse no tiem ir valsts iestādes, tāpēc nav dārgas.
Tomēr radinieku palīdzības sistēma sāka sabrukt jau pirms pandēmijas. Pēdējo 30 gadu laikā pensijas vecums Itālijā ir pieaudzis, un laiki, kad sieviete valsts darbā varēja nopelnīt pensiju līdz 40 gadu vecumam, jau sen ir pagājuši. Tagad vīrieši un sievietes dodas pensijā 67 gadu vecumā, tāpēc sarūk laiks, ko viņi var pavadīt ar mazbērniem.
Tātad vecāki spiest izmantot dārgus bērnudārzus: valsts bērnudārzi maksā 200-500 eiro mēnesī, privātie ir divreiz dārgāki. Vidējā gada alga Itālijā – 21 600 eiro.
Skolas Itālijā ir slēgtas vismaz līdz septembrim, tāpēc valdība apsolījusi vecākiem sertifikātus 1200 eiro vērtībā aukles apmaksai un 30 dienas ilgu bērna kopšanās atvaļinājumu. Tomēr šie pasākumi neaizpildīs tukšumu, ko atstājušas vecmāmiņas un vectētiņi pašizolācijas periodā.
