Pie tam redzams paradoss: pat dažas starptautiskās struktūras, tagadējā globālās pasaules modeļa līdzautores, kuru vidū ir arī Pasaules banka, konstatē: globalizācija jau izdveš pēdējo elpas vilcienu, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Piemēram, Pasaules bankas galcenā ekonomiste Karmena Rainhārta intervijā lietišķās informācijas aģentūrai Bloomberg pastāstīja: "Bez melodrāmas: Covid-19 ir pēdējā nagla globalizācijas zārka vākā. (..) 2008.-2009. gadu krīze smagi skāra globalizāciju, tāpat kā Brexit, kā ASV un Ķīnas tirdzniecības karš, tomēr Covid paceļ (deglobalizāciju – red.) jaunā līmenī."
Cīņā, kas izvēršas gan mediju lapās, gan ekspertu aprindās, gan planētas "smadzeņu centru" konferenču kuluāros, ir augsta likme: katras pasaules valsts valdībai, sākot ar lielākajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem un beidzot ar mikrovalstiņām, ir jāizlemj, kādai nākotnei gatavoties un kādu nākotni (iespēju robežās) censties tuvināt. Acīs krīt globālistu un antiglobālistu retorikas kolosālās atšķirības. Globalizācijas piekritēji (vienalga, vai viņi atbalsta to līdzšinējā vai kaut kādā "postvīrusa" formātā) pārsvarā operē ar loģiku un baiļpilnām ainām. Viņi cenšas iebiedēt politiķus un vienkāršos iedzīvotājus ar nākotni, kurā valdīs augstas cenas, nebūs brīvības un vienkārši būs bail dzīvot "reģionālajos blokos" sadalītā pasaulē.
Tipisks piemērs tam, kā pūlas iebiedēt, šausmināt un novest līdz histērijai politiķus un parastos iedzīvotājus, kuri pārdomā, vai nebūtu labāk padzīvot pasaulē bez "globalizācijas amerikāņu stilā", lasāms "Pasaules ekonomikas foruma" (WEF) – Davosas foruma organizētās globālās NKO un smadzeņu centra analītiķu pārskatā: "Importa bloķēšana var radīt inflāciju, ierobežot patērētāju izvēli, palēnināt inovāciju tempus un novest tiktāl, ka citi (citas valstis – red.) atbildēs ar saviem ierobežojumiem importa jomā. Ideju bloķēšana var apspiest radošo potenciālu un kaitēt kļūdu labojumam valsts pārvaldē.
Savukārt cilvēku bloķēšana pie robežām var atņemt sabiedrībai talantīgus un vajadzīgus darbiniekus, kā arī vienlaikus likt ciest tiem, kuri spiest bēgt no politiskas vai reliģiskas vajāšānas, kara, bandītisma vai bada. (..)
Ir labāka iespēja reaģēt uz globalizācijas izaicinājumiem un draudiem. Efektīvi kolektīvie soļi var stāties pretī slimību un klimata pārmaiņu riskam, kiberuzbrukumiem, kodolieroču izplatībai un terorismam. Neviena atsevišķa valsts nevar sevi pasargāt; unilaterālisms nav nopietna pieeja valsts politikā," raksta Davosas analītiķi, aizkaitināti tādēļ, ka epidēmija ir saasinājusi globālās pasaules sairšanas procesu, kas (neskatoties uz visiem apgalvojumiem) darbojās saskaņā ar globalizācijas shēmu, kas izdomāta ASV, nes labumu ASV un maksimāli kaitē tiem, kuri nepatīk ASV.
Tātad amerikāņu unilaterālisms, tas ir, maksimāla ģeopolitiskā egocentrisma, kā arī ekonomiskās un militārās vardarbības pielietojums pret valstīm, kas nevēlas visādi pakļāuties Valsts departamentam, ir mūsdienu globālās konfigurācijas daļa.
Pie tam jāatzīmē, ka Davosas analītiķi nemelo – lieta tāda, ka deglobalizācija izmaksās visai dārgi tiešā inflācijas aspektā. Tomēr pārsvarā augstu cenu par to maksās valstis, kam nāksies no jauna iemācīt savam darbaspēkam (viņi pretosies!) tādas iemaņas, kā darbs pie frēzes vai medicīnas maskas šūšana. Toties runas par to, ka valstis, kas bloķē ārvalstu idejas un nelegālo migrāciju, cietīs īpaši stipri, pieder pie amerikāņu tipiskās propagandas.
Labas idejas tiks pārņemtas, jo tās ir efektīvas, šiem nolūkiem nav vajadzīgas amerikāņu NKO, kas visiem spēkiem lien iekšpolitikā, un par kvalificētiem un likumpaklausīgiem ārvalstniekiem, gataviem strādāt un maksāt nodokļus, priecāsies lielākā daļa pasaules valstu.
Davosas "šausmenīte" nelīdzēs, ja ar to mēģinās ietekmēt vēletājus Eiropā, Ķīnā vai Krievijā. Tomēr tās popularizācija turpināsies – šķiet, naudas dažādu valstu elektrorāta un politiskās vadības biedēšanai ar "dārgo un sāpīgo deglobalizāciju" ir pilnīgi pietiekami.
Tiesa, arī globālistu rindās skan balsis, kas cenšas mierināt visus, kas pārdzīvo par globalizācijas galu. Žurnāls Time stāsta lasītājiem, ka viss būs labi jebkurā gadījumā, un neviena valsts no globalizācijas neatkratīsies: "Globalizācija tik un tā saglabājas. Vilciens ir aizgājis jau pirms 30 gadiem, kad sabruka Padomju Savienība, kad brīvais darba un kapitāla tirgus kļuva par normu, kad finanšu tirgi kļuva nozīmīgāki nekā preču un pakalpojumu tirdzniecība. Šīs tendences nevar pavērst atpakaļgaitā, tāpat kā rūpniecības revolūciju vai datora parādīšanos."
Jo ilgāk ļautiņi okeāna viņā krastā ticēs šai realitātes versijai, jo labāk. Finanšu tirgi, lai cik svarīgi tie būtu, ir tikai piebūve (protams, nozīmīga) pie reālās ekonomikas: pie strādnieku cilvēkstundām, pie elektroenerģijas gigavatiem, tonnām tērauda, naftas bareliem, labības tonnām, fabriku līnijām un AES reaktoriem.
