"Krievija – tā nav tikai valsts vien, tā patiešām ir atsevišķa civilizācija: tā ir daudznacionāla valsts ar virkni tradīciju, kultūru un ticību," teica Krievijas prezidents Vladimirs Putins intervijā telekanālā "Rossija 1". Ne jau pirmo reizi Krievijas valsts vadītājs runā par šo tēmu. Pērnā gada nogalē savā uzrunā "Valdaja" forumā viņš atzīmēja: "Krievija ir valsts-civilizācija, kas organiski uzsūkusi daudzas tradīcijas un kultūras, saglabājusi to savdabību, unikalitāti un pie tam saglabājusi – tas ir ļoti svarīgi – tajā dzīvojošo tautu vienotību. Ar šo Krievijas tautu savdabības harmoniju un likteņu kopību mēs ļoti lepojamies un ļoti augstu to vērtējam."
Patiešām, Krievija jau ilgus gadu simteņus ir daudznacionāla un daudzkonfesionāla valsts. Vēsturnieki uzskata, ka par tādu Krievzeme pārtapusi jau XV gadsimtā Vasīlija II Tumšā laikos, kurš pieņēma dienestā tatārus un piešķīra viņiem Kasimovas pilsētu pie Okas. Ar to iezīmējās Džuči ulusa, pazīstama arī kā Zelta Orda, integrācijas sākums Krievzemē. Taču, paskatoties uz senās krievu valsts tapšanas vēsturi kontinenta ziemeļos, Lielajā Novgorodā, vai, kā uzskata daži pētnieki, Vecajā Lādogā, kopā ar slāvu ciltīm tajā piedalījās arī somugri.
Runājot par Krieviju kā par valsti-civilizāciju, jautājums jāizskata vēsturiskās Krievijas kontekstā – Krievijas impērijas, jeb PSRS robežās. Kaut vai tāpēc, ka ģeopolitiskie un sociālie procesi tūkstoš gadus ir veidojušies šajā teritorijā, nevis tagadējās robežās. Turklāt civilizācijas robežas ir plašākas nekā valsts kontūras. Tās nevar iezīmēt ar robežstabiem.
Te nu mēs pārejam pie Latvijas, kas vienmēr ir atradusies it kā starp Eiropas, jeb tagadējās Eiropas-transatlantijas un Krievijas civilizācijām. Dzīve uz civilizāciju robežas nozīmēja, ka, formāli būdama vienas pasaules teritorijā, no civilizācijas viedokļa Latvija atradās citā pasaulē. Padomju laikos Latvija zināmā mērā bija Rietumu civilizācijas daļa (patiesībā PSRS acīs Latvija bija pašmāju ārzemes), bet tagadējos – Krievijas civilizācijas daļa. Runa nav tikai par Krievijas tautiešiem, kuru vidū daudzi, gluži pretēji, kļuvuši par Eiropas civilizācijas adeptiem, eiropeiskajiem krieviem. Runa ir arī par latviešiem – daļa no viņiem vēl joprojām dzīvo Krievijas informācijas un mentalitātes laukā.
Nu, tā jau ir metafizika, teiks lasītāji. Varbūt parunāsim par kaut ko reālāku? Protams, kāpēc ne.
Realitāte ir tāda, ka Latvijas iedzīvotāji, lai kāda būtu to nacionalitāte, vēl joprojām daļēji atrodas Krievijas informācijas, kultūras un vērtību laukā, piedalās Krievijas politiskajā un vēsturiskajā diskursā.
Pie tam nav svarīgi, kāds ir viņu viedoklis – par Kremli, pret Kremli, tam vispār nav nekādas nozīmes jautājumā par to, pie kādas civilizācijas pieder cilvēks. Pat uz ārzemēm emigrējušie "baltie" nepārstāja piederēt pie tās pašas civilizācijas kopā ar "sarkanajiem", kuri PSRS būvēja sociālismu.
Kā jau teicu, Latvija ir īpatnēja: tā daudzus gadsimtus bijusi uz Eiropas un Krievijas civilizāciju robežas. Veidojas spriedze, kas var radīt gan konfliktus, gan arī attīstību. Krievijas uzdevums pret Latviju ir izmantot šo starpcivilizāciju laiku attīstībai, arī Krievijas, tās civilizācijas attīstībai, bagātinoties ar jaunām idejām, kas dzimst šajā ģeopolitiskā lūzuma zonā. Civilizāciju sinerģija bagātina visas tautas.
Ideju par Krieviju kā civilizāciju es papildinātu ar lielās Krievijas pārrobežu koncepciju, kurā ietilpst gan Latvija, gan citas PSRS bijušās republikas.
Protams, šīs diskusijas noslēgumā nekādi nevar noklusēt koronavīrusu. Šajā sarežģītajā pandēmijas periodā mēs nedrīkstam ieslēgties savās valstīs, ir jādzīvo lielu civilizāciju ietvaros, kas rada papildu attīstības stimulus un algoritmus.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
