Ceturtdien notiks Eiropas Savienības video samits — par tās bēdīgo nākotni arvien skaļāk runā cilvēks, kurš jau trīs gadus pretendē uz līdera vietu savienībā, raksta analītiķis Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti.
Samita priekšvakarā Emanuels Makrons runā bez aplinkiem: ES ir jāizlemj, vai tas ir ekonomisks, vai politisks projekts. Pirmajā gadījumā vienotā Eiropa sabruks, apgalvo Francijas prezidents.
"Mēs esam nonākuši pie sliekšņa: mums jāizlemj, vai Eiropas Savienība ir politisks, vai tikai tirgus projekts. Es domāju, ka Eiropas Savienība ir politisks projekts... Ja tas ir politisks projekts, cilvēka faktors ir prioritārs, un spēlē iesaistās solidaritātes jēdzieni... tiem seko ekonomika, tāpat nav jāaizmirst, ka ekonomika ir morāla zinātne. Mums ir jāsniedz finansiāla palīdzība un jāparāda solidaritāte, lai Eiropa saglabātu vienotību," paziņoja Makrons intervijā Financial Times. Proti, bagātajām valstīm ir jāpalīdz nabadzīgākām, ziemeļniekiem jāizrāda solidaritāte ar dienvidniekiem, kuri vairāk cietuši koronavīrusa pandēmijā: "Nevar būt tāds vienots tirgus, kurā dažus upurē, tā būtu vēsturiska kļūda atkal teikt, ka "grēciniekiem jāmaksā".
Proti, Vācijai jābeidz pretoties īpašā fonda izveidošanai, kas sniegs finansiālu palīdzību ES valstīm atbilstoši to vajadzībām, nevis ekonomikas izmēram. To, sākot ar Itāliju, uzstāj Eiropas dienvidu valstis, kas visvairāk cietušas no koronavīrusa, ne vien mirušo skaita ziņā, bet arī ekonomiski. Ja Vācija atteiksies sniegt atbalstu, būs apdraudēta ne tikai eirozona vien. Eiropas Savienība kā politisks projekts var nepārdzīvot esošo krīzi, "mums skaidri jānorāda, ka situācija tuvojas Eiropas idejas sabrukumam."
Aizstāvot savu pozīciju, Makrons pat atgādināja par Francijas "milzīgo, fatālo kļūdu", kad tā pieprasīja reparācijas no Vācijas pēc Pirmā pasaules kara - milzīgās summas aplaupīja vāciešus un attiecīgi izraisīja Vācijā "populistisku reakciju". Tai sekoja katastrofa. "Tā ir kļūda, ko mēs nepieļāvām Otrā pasaules kara beigās," teica Makrons, atgādinot par Māršala plānu. Protams, politiķis smalkjūtīgi noklusēja to, ka palīdzība nāca no ārpuses un nebija nemaz tik nesavtīga – par to Eiropa samaksāja, pakļaujoties atlantistiem. Viņu vairāk satrauc nākotne, kurā var nebūt vienotas Eiropas:
"Ja mēs to neizdarīsim šodien, es jums saku, ka uzvarēs populisti - šodien, rīt, parīt, Itālijā, Spānijā, iespējams, Francijā un citur... Tas ir acīmredzami, jo cilvēki teiks: "Kas tā par dzīvi, ko jūs piedāvājat? Šie cilvēki neaizsargās jūs ne no krīzes, ne no tās sekām. Viņi nejūt nekādu solidaritāti ar jums... viņi nav par vienotu Eiropu, kad runa ir par to, ka ir jāuzņemas nastas daļa."
Patiešām, ES ir saskārusies ar lielāko krīzi savā vēsturē. Vai tā patiešām varētu iznīkt?
Nē, tas nav iespējas. Pretēji Makrona vārdiem, ES vienmēr ir bijusi politisks projekts - pat tad, kad tā vēl neeksistēja, kad pagājušā gadsimta sākumā dzima pati paneiropas ideja. Ekonomiskās problēmas nevar sagraut Eiropas Savienību - to var sagraut tikai politiskie izaicinājumi - iekšējie vai ārējie.
Ārējie ir vienkāršāki – ārējo spēlētāju centieni veicināt ES novājināšanos un sabrukumu ir pragmatiski. Pasaules arēnā nevienam nav vajadzīgs spēcīgs sāncensis, un līdz vienotas valsts (federācijas) stadijai integrētā Eiropa jebkurā gadījumā ir vērā ņemams globāls spēks. Protams, ne tāda kā pasaules vēstures Eiropas laikmetā XVI –XIX gadsimtā, bet tik un tā. Dažādu iemeslu dēļ spēcīga Eiropa nav vajadzīga nedz ASV, nedz Ķīnai, nedz Krievijai, savukārt pašai Eiropai tas nav principiāls jautājums. Visiem ir vieglāk vienoties un veidot attiecības (kādreiz arī naidoties) ar atsevišķām Eiropas valstīm vai Eiropas valstu blokiem. Taču vienotas Eiropas galvenais ienaidnieks pašlaik ir nevis ārpusē, bet gan iekšpusē.
Eiropa vienmēr ir tiekusies pēc vienotības - var atcerēties Romu, Kārļa Lielā impēriju, Vācu nācijas Svēto Romas impēriju, Napoleonu, Hitleru. Apvienošanās principi var būt dažādi, bet būtība vienmēr ir viena - eiropiešiem jābūt kopā, un ar vienotu vadību tie kļūs spēcīgāki un veiksmīgāki. Divi priekšpēdējie projekti izrādījās neveiksmīgi Eiropai bezgalīgi nesaprotamas Krievijas dēļ, ko vēlējās izstumt tālāk uz Āziju.
Pēdējais projekts, Eiropas Savienība, kā ideja radās tieši pēc Krievijas lielākās uzvaras pār vienotu, kaut arī nacistisko, Eiropu – kad Maskava ieguva kontroli pār Austrumeiropu. Savukārt ASV un Lielbritānija - par Rietumeiropu. Eiropa zaudēja patstāvību un sāka integrēties anglosakšu vecākā brāļa kontrolē. Vispirms rietumos, bet vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, arī austrumos.
Rezultātā mums šobrīd ir milzīga, līdz galam neintegrēta impērija – ar pasaules lielāko ekonomiku, ar milzu eksportu, ar savu valūtu un finanšu sistēmu. Bet ar ļoti vāju gribu – neskaidru, nesaskaņotu un atkarīgu ārpolitiku, bet patstāvīgas aizsardzības politikas. Ekonomiskajam milzim nav ģeopolitiskas suverenitātes - tā joprojām ir Rietumu, precīzāk, atlantiskā globalizācijas projekta elements, kas apvieno atsevišķas pasaules un amerikāņu elites, kuru mērķis ir pasaules virsvaldība. Taču vēsture liecina, ka jau ir pienācis laiks padomāt par dvēseli - neķerties pie pasaules līderības (jau zaudētas), bet celt savu māju. Kas tam traucē? Vai koronavīruss?
Nē, Eiropas Savienības pārtapšanu vienotā suverēnā valstī kavē divi faktori. Ārējais – anglosakšu un atlantiski noskaņotās Eiropas elites dot tai iespēju dzīvot neatkarīgi. "Eiropai ir jāuzņemas atbildība par savu nākotni," saka gan Merkele, gan Makrons, bet mūsu vēlmēm jāsakrīt ar mūsu iespējām. Šajā gadījumā vismaz ir nepieciešama politiskā griba, stratēģiskā domāšana, proti, cilvēkiem, kuri to deklarē, ir jātic suverēnajai Eiropai, jāvēlas, lai tā parādītos. Pastāv lielas šaubas par to, ka pašreizējiem Vācijas un Francijas līderiem (labāk teikt, valdošajām grupām) ir tik nopietni mērķi.
Tikpat lielā mērā vienotas Eiropas parādīšanos kavē iekšējais faktors. Patiešām, tautas nevēlas vienotu Eiropu — Eiropas Savienība jau ir nepopulāra, bet pašreizējā krīze tai dos briesmīgu triecienu. Bet vai tad vienotajai Eiropai jābūt tādai, kāda tā ir tagad? Daudzi eiroskeptiķi, kurus Makrons un eirointegratori nicīgi sauc par populistiem, patiesībā neiebilst pret vienotu Eiropu. Viņi ir pret esošo Eiropas Savienību - ar ideoloģiju, kas iznīcina nacionālo identitāti, ar antitradicionālām vērtībām, ar pārnacionālas elites diktātu, kam vienlaikus piemīt vājš gars un spēcīga birokrātija. Daudzus eiropiešus biedē neizbēgamā un augošā Vācijas dominance, lai arī vācieši tik un tā ir jebkuras eirointegrācijas kodols un pamats, jautājums tikai par to, vai pašreizējā vācu elite ir patstāvīga savās darbībās?
Daudz kas biedē dažādas Eiropas tautas. Tomēr ir arī kas tāds, kas viņus vieno vairāk par visām domstarpībām. Tā ir izpratne par to, ka kopā tās ir stiprākās, nekā atsevišķi, un mūsdienu globalizētajā pasaulē tas ir ļoti svarīgs motīvs. Eiropieši to saprot pat labāk par citiem, jo viņi taču bija šīs globālās pasaules kārtības galvenie celtnieki. Viņi gribēja (it īpaši viņu anglosakšu radinieki) pat valdīt - neizdevās, tagad pienācis laiks pakāpties atpakaļ, sagatavoties cīņai starp reģionālajiem varas centriem un civilizācijām. Stiprināt, proti, pabeigt savu Eiropas cietoksni - lai konkurētu, naidotos, vienotos ar citiem varenās Eiropas vārdā. Lai to iegūtu, nevajag apvienot visu no Lisabonas līdz Helsinkiem, ir jāuzņemas atbildība par patstāvīgu nākotni un jābīstas no alternatīvas, proti, sabrukuma.
Tagad bailes, ka "koronakrīzes" sekas iznīcinās Eiropas Savienību, apsteigušas pat bailes no paša koronavīrusa. Tas ir pietiekami labs stimuls, lai stiprinātu Eiropas tautu uzticību. Alternatīvas Makrona priekšlikumiem pēc būtības nav - var, protams, domāt par to pašu Itāliju, "viņiem nav, kur glābties", tik un tā neizies no eirozonas un ES. Neskries taču pie Krievijas?
Nē, ne jau tieši pie Maskavas, bet pie Āzijas. Pekina labprāt palīdzēs Romai, bet, ja Itālija pametīs ES, tad sapņiem par vienotu Eiropu varēs pārvilkt treknu krustu. To labi saprot Berlīnē (nemaz nerunājot par anglosakšu galvaspilsētām), tāpēc var nešaubīties, ka vācieši samaksās. ES vienmēr bijis politisks projekts. Un Vācijas acīs – jo tālāk, jo vairāk.
