Doma par to, ka pasaules kārtību pēc pandēmijas lielā mērā veidos Ķīna, ASV un Krievija, ko tagad pauž dažādi novērotāji, nav radusies no zila gaisa – runas par to, ka viss liecina par tāda "Lielā trijnieka" neizbēgamu rašanos, skanēja jau ilgu laiku pirms pandēmijas, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Līdzās ASV, protams, jānostāda arī Eiropas Savienība, taču nu vairs ne kā jaunākais partneris vienotajos Rietumos, bet gan kā potenciāli patstāvīgs spēks. Patlaban tas pārcieš pašidentifikācijas krīzi – ES jau saprot, ka tās nākotne nav ASV pakļautībā, taču tai vēl nav pietiekami spēcīgas gribas un prasmes, lai spēlētu pašai par sevi. Eiropai trūkst globālas vīzijas par savu vietu un lomu nākotnē – to pastāvīgi atgādina Emanuels Makrons, taču koronavīrusa radītā krīze nepaātrinās subjekta apziņas atgūšanu, gluži pretēji, tā uz laiku vājinās vienotības izjūtu.
Tāpēc īstermiņa perspektīvā – tuvākos divus vai trīs gadus trīs aktīvi ģeopolitiskās spēles supersmagsvarnieki izšķiroši ietekmēs pasaules kārtības pārbūvi (par to stāsta, piemēram, South China Morning Post). Krievijas ekonomiskais vājums (salīdzinājumā ar Ķīnu un ASV) neatņem tai "Lielā trijnieka" dalībnieka statusu, jo to kompensē aktīva ģeopolitiskā spēle visās frontēs, vēsturiskā pieredze un reputācija. 2014.gada pavasarī tieši Krievija pavēra jaunu lappusi pasaules vēsturē, atbildot uz provokācijām Ukrainā ar Krimu un tādējādi izprovocējot ASV censties bloķēt un izolēt Krieviju no visas pasaules, sarīkot tai totālu boikotu. Pasākums izgāzās un parādīja visiem, ka amerikāņu pasaule ir sarukusi līdz Atlantijai, tas ir, līdz NATO. Krievija ne tikai pavērsusies pret Austrumiem un Dienvidiem, tā visai pārējai pasaulei ir kļuvusi par karognesēju karagājienā pret atlantisko pasaules kārtību. Tādu autoritāti nenopirksi ne par kādu naudu, un tagad tā līdz ar Kremļa prasmīgo ģeopolitisko spēli kompensē Krievijas nepietiekamo ekonomisko svaru Ķīnas un ASV fonā.
Kā "Lielais trijnieks" ietekmēs jauno pasaules kārtību? ASV ir norietoša superlielvalsts, Ķīna – augoša. Kur šeit ir vieta Krievijai? Krievija nav tikai atsvars svaru kausos, kas tos nosliec uz vienu vai otru pusi. Krievija drīzāk ir spēles sācējs, kas nosaka noteikumus, tai ir pietiekama autoritāte, lai pieņemtu jaunus noteikumus. Kopā ar Ķīnu Krievija atbalsta pakāpenisku pāreju no postamerikāniskās pasaules pie daudzpolārās – ar vairākiem spēka centriem, līdzsvars un sāncensība staro kuriem radīs jaunās globālās pasaules kārtības aprises. Tā nebūs mūžīga, tomēr daudz stabilāka nekā tagadējā, grūstošā. Šajā ziņā Krievija un Ķīna ir īsteni sabiedrotie.
Pēdējo pusgadsimtu attiecības trijstūrī "Krievija-ASV-ĶTR" Savienotās Valstis izskatīja atbilstoši Kisindžera baušļiem: centās panākt, lai Vašingtonas attiecības ar Maskavu un Pekinu atsevišķi būtu labākas nekā Krievijas un Ķīnas starpā. Šī formula jau sen nedarbojas, turklāt kopš brīža, kad pie varas nāca Si Dziņpins, tas ir, kopš 2012.gada, kļuva pat neiespējama. Pie tam ASV turpināja tai akli ticēt, pat pēc tam, kad 2014.gadā nepaklausīja Kisindžera padomu par to, cik bīstami ir Krievijas izolācijas mēģinājumi – tie pamudinās KF pievērsties Ķīnai. Patiesībā Krievija un Ķīna tuvinājās jau pirms Krimas un būtu turpinājušas stratēģisko kursu arī bez tās. Rietumu un Krievijas konflikts tikai izgaismoja un paātrināja šos procesus. Un tomēr Vašingtona joprojām loloja ilūzijas: nekas briesmīgs, Krievijas un Ķīnas starpā ir tik dziļas un nenovēršamas pretrunas, ka abu valstu alianse nevar būt stabila, tā tik un tā beigsies ar konfliktu vai attiecību pasliktināšanos, tātad ASV līdera pozīcijas no šī viedokļa nekas neapdraud.
Tāds noskaņojums ASV valdīja arī 2016.gadā, kad, atlantistiem par lielu pārsteigumu, pie varas nāca Donalds Tramps. Viņš sāka tirdzniecības karu ar Ķīnu un iecerēja salabt ar Krieviju. Tādi soļi šķietami precīzi atbilst Kisindžera shēmai. Taču patiesībā Tramps vairs nepārstāvēja ASV, kas agrāk spēlēja "Lielajā trijniekā". Tā bija jauna, antiglobālistiska Amerika, kas vēlējās kļūt stiprāka kā nacionāla valsts, nevis par katru cenu (pat ieskaitot arī savas valsts degradāciju) atbalstīt pārnacionālās atlantiskās elites globālo hegemoniju. Tātad trijniekā bija trīs pašreizējās pasaules kārtības naidnieki. Unikāla situācija. Protams, Trampam, Putinam un Si tik un tā ir grūti vienoties savā starpā – neviens taču nav atcēlis valstu ģeopolitiskās, tirdznieciski finansiālās un visas pārējās pretrunas. Tomēr tās ir pretrunas nacionālu valstu (impēriju, valstu-civilizāciju) starpā, tātad – pretrunas starp valstīm, kas pastāv vienā koordināšu sistēmā, nevis starp globālistisku unifikācijas un pasaules hegemonijas projektu (ar akcentu uz ASV) un valstīm, kas aizstāv savas tiesības uz sava civilizācijas modeļa pastāvēšanu un atzīst, ka arī citiem ir tieši tādas pašas tiesības.
Trijotne "Tramps-Putins-Si" nesāka veidoties pirms koronavīrusa absolūtu saprotamu iemeslu dēļ, un runa nav par tirdzniecības karu ar Ķīnu. Tas bija Trampa izolacionisma garā, un tā aktīvā fāze noslēdzās pēc daļējas vienošanās īsi pirms globālās pandēmijas. Protams, daudzpusīga spiediena politika pret Ķīnu, ko periodiski izmantoja Tramps un ko viņam īpaši aktīvi ieteica globālisti no viņa aprindām, nepieļāva pat lielas stratēģiskas sarunas iespēju starp Ķīnu un ASV, pie tam Trampam vienkārši liedza pat jebkādas iespējas veidot kontaktus ar Putinu. Taču pēc atkārtotas ievēlēšanas šoruden Tramps saņemtu lielāku brīvību, tostarp arī darbībām "Lielā trijnieka" ietvaros.
Par pirmo soli pretī tā izveidei var uzskatīt Vladimira Putina iniciatīvu – organizēt ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu, kodollielvalstu samitu. Pēc būtības, "Lielais piecnieks" būtu "Lielais trijnieks", ko papildinātu Eiropa prezidenta Makrona personā, jo anglosakšu vienotība (arī ģeopolitiskā) Brexit fonā kļuvusi vēl skaidrāka. Visi piekrita Putina idejai. Samits provizoriski ieplānots septembrī Ņujorkā, kur šajā laikā notiks ANO Ģenerālasamblejas sesija.
Koronavīruss ieslēdzis karantīnā visu pasauli. Tomēr līdz rudenim pandēmija vājināsies, un Putins ar Si Dziņpinu, tāpat kā Makrons ar Džonsonu varēs ierasties Ņujorkā. Ja vien, protams, ASV nekritīs antiķīniskā histērijā, ko jau mēģina vērst plašumā gan tuvredzīgi, gan apzināti proatlantiskie politiķi. Piemēram, senators Lindsijs Grems, kurš paziņoja, ka Ķīna esot atbildīga par amerikāņu nāvēm koronavīrusa infekcijā un bezdarbu, tāpēc ASV vajagot stingri sodīt Ķīnu un "piespiest to mainīt savu uzvedību".
"Es gribu sākt norakstīt daļu mūsu parāda Ķīnai, jo viņiem ir jāmaksā mums, nevis mums – viņiem!" apgalvoja politiķis.
Skaidrs, ka gadījumā, ja kaut ko tamlīdzīgu būtu teicis Tramps, ne par kādu samitu septembrī vairs nebūtu ne runas – Si Dziņpins vienkārši būtu atteicies tikties ar Trampu. Taču ASV prezidents tādā toni nerunās, jo tikšanās augstākajā līmenī Amerikai ir vajadzīga vairāk nekā Ķīnai, bet koronavīrusa radītā globālā krīze pastiprina Trampa pozīcijas viņa konfrontācijā ar globālistiem, kuri pūlas saglabāt savu "amerikāņu hegemonijas" politiku (uz ASV rēķina). Tā vajadzīga arī Krievijai – jo ātrāk valstis sāks vienoties par pasaules kārtību pēc pandēmijas, jo labāk visiem.
Pagaidām "Lielais trijnieks" asociējas tikai ar Staļinu, Rūzveltu un Čērčilu. Taču drīz vien tas parādīties no jauna. Tiesa, tikai pēc tam, kad novembrī Tramps no jauna ieņems ASV prezidenta posteni. Tad 2021.gadā mēs ieraudzīsim jaunās pasaules dzimšanas pirmo cēlienu.
