RĪGA, 14. aprīlis – Sputnik. Jaunais ārsts vārdā Māris, lai uzturētu savu ģimeni, pirms aptuveni pieciem gadiem bija spiests pamest Latviju un aizbraukt uz Vāciju. Tādējādi viņš pārkāpis līguma nosacījumus, saskaņā ar kuru jaunajiem ārstiem pēc rezidentūras pabeigšanas budžeta grupā ir jānostrādā pieci gadi Latvijā, raksta Jauns.lv.
Apzinoties, ka līgums ir pārkāpts, Māris bija gatavs brīvprātīgi atgriezt maksu par studijām, kura sastādīja aptuveni 2000 eiro gadā – tie ir aptuveni 10 tūkstoši eiro par visu mācību kursu. Kāds gan pārsteigums bija ārstam, kad viņš uzzināja, ka Veselības ministrija piestādījusi viņam rēķinu 30 tūkstošu eiro apmērā.
Izdevumos, kurus viņam bija jāapmaksā, tika iekļauti pat Rīgas Stradiņa universitātes slimnīcas konferenču zālei iegādātās aizkarus un RSU kopējie komunālie maksājumi. Šādai lietu kārtībai Māris nepiekrita un jau vairākus gadus cenšas pierādīt savu taisnību tiesas ceļā.
Pēc Māra sacītā, Medicīnas fakultāti viņš pabeidza 2009. gadā un sākumā gribēja iestāties kardioloģijas rezidentūrā, taču tur bija pieejamas tikai maksas vietas par 2000 eiro gadā, un viņš nevarēja to sev atļauties. Tādēļ jaunietis nolēma izvēlēties tuvāko specialitāti no budžeta grupas – anestezioloģiju un intensīvo terapiju.
Studiju laikā bērnu skaits ārsta ģimenē palielinājās līdz četriem, un tas sarežģīja viņa finanšu stāvokli – neskaitot rezidentūru, vīrietis strādāja vēl divos darbos. Tomēr pat iegūstot sertificēta ārsta statusu, Māris saprata, ka uzturēt savu ģimeni Latvijā viņam nav pa spēkam – papildu darbos maksimālais dežūru skaits ļāva viņam nopelnīt vien 450-500 eiro.
Tādēļ, kad Māris saņēma piedāvājumu pastrādāt Vācijā, viņš nolēma aizbraukt no Latvijas, lai gan arī ārzemēs dzīve izrādījās ne tik rožaina – nodokļi, komunālie maksājumi un īre ir augstāka, nekā Latvijā. Toties darba slodze 200 stundas mēnesī ļāva pavadīt vairāk laika ar ģimeni, un bērnu pabalsti bija krietni augstāki, nekā dzimtenē.
Var kļūt par tiesas precedentu
Advokāts Olavs Cers, kurš aizstāv ārsta intereses tiesā, uzskata, ka šajā situācijā ministrija nevar pieprasīt no Māra vairāk, nekā oficiālo studiju maksu. Šai pozīcijai piekrita arī pirmās instances tiesa.
Rezidenti, kuri mācījās universitātes rezidentūras programmās par savu naudu 2009./2010. un 2010./2011. mācību gadā, maksāja 1920,88 eiro gadā. Neraugoties uz to, ministrija vēlas piedzīt no Māra trīs reizes vairāk, un tā, pēc advokāta domām, ir pietiekami absurda situācija. Iznāk, ka tie, kas studē maksas grupās, maksā trīs reizes mazāk par studiju patieso maksu.
Veselības ministrija nespēja parādīt konkrētus aprēķinu, no kā veidojās tās prasītā summa, lai gan prezentēja dokumentus 400 lappusēs. No tiem izriet, ka no naudas, kas tika saņemta no valsts rezidentu apmācībai, Rīgas Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīca iegādājas aizkarus par 4 062 eiro, veica remontu konferenču zālē par 2 000 eiro, apmaksāja komunālos maksājumus 35 tūkstošu eiro apmērā un iegādājas aprīkojumu aptuveni pusotra miljona eiro apmērā.
Otrās instances tiesa izrādījās ne Māra pusē un nepiekrita tam, ka studiju izmaksām maksas kursos jābūt vienādām ar tām, kas ir budžeta kursos. Taču tiesa atzīmēja, ka ministrija nesniedza pamatojumu visiem prasītajiem naudas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka tiesas process atgriezies pie jauna atskaites punkta – ministrijai deva iespēju vēlreiz aprēķināt izdevumus, kuri paliek nezināmi jau divus ar pusi gadus, kamēr notiek tiesas process.
Jāatzīmē, ka šis ir pirmais šāda veida tiesas process un no tā ir atkarīga prakse sekojošās lietās, jo tiesas praksē Augstākās tiesas Senāta spriedumu izskata kā precedentu līdzīgu juridisku strīdu risināšanai.
Laikā, kad daudzu specialitāšu ārsti un medmāsas brauc prom strādāt uz ārzemēm, šāda Veselības ministrijas attieksme nekādā veidā nesilda viņu vēlmi atgriezties Latvijā, nonāk pie secinājuma portāls jauns.lv.
