Potenciāli bīstami ir arī citi dzīvnieki – krokodili, ķirzakas un pat kaķi, ko dažās valstīs vēl joprojām lieto pārtikā. Rezultātā cilvēku populācijā nokļūst jaunas slimības. Par tām portālā RIA Novosti stāsta Alfija Jeņikejeva.
Pangolīns ar koronavīrusa piedevu
Janvāra beigās, kad zinātnieki pirmo reizi atšifrēja SARS-CoV-2 genomu un salīdzināja ar dažādu saimnieku (cilvēku un dzīvnieku) koronavīrusiem, kļuva skaidrs, ka to tuvākie radinieki ir sikspārņu un čūsku vīrusi. Zinātnieki pieļāva, ka rāpuļa organismā tie izveidojuši hibrīdu, kas izrādījās spējīgs inficēt cilvēka šūnas.
Lieta tāda, ka SARS-CoV-2 būtiski atšķīrās no sikspārņu koronavīrusa ar vienu posmu genomā. Šis elements kodē virsmas glikoproteīnu – olbaltumvielu, ar ko vīrusa daļiņa piestiprinās pie receptora uz šūnas virsmas, pirms iekļūt tajā. Toties kaut kas līdzīgs ir čūsku koronavīrusā. Tā kā sākotnēji par infekcijas avotu tika uzskatīts jūras produktu tirgus Uhaņā, kur tirgoja ne tikai moluskus un zivis, bet arī turšus, čūskas un aitas, pēdnieki nolēma, ka "nulles" pacients apēdis Ķīnas kobru vai Dienvidķīnas svītraino bungaru.
Taču mēnesi vēlāk tika ziņots, ka pirmais inficētais tikpat labi varēja pamieloties arī ar pangolīnu. Tas ir neliels zīdītājs, kura ķermeni klāj palielas zvīņas. Daudzās Āzijas valstīs šo dzīvnieku gaļu un zvīņas ēd cerībā izārstēties no vēža un astmas. Zinātniska apstiprinājuma tamlīdzīgai ārstniecības metodei nav.
Zinātnieki izanalizēja Ķīnā nelegāli ievesto Javas pangolīnu organismā atrasto koronavīrusu genomu. Metagenoma skrīnings konstatēja divas daļiņu līnijas. Vienā vitāli svarīgs elements, kas kodē S-olbaltumvielu (tā palīdz daļiņai iekļūt šūnās), gandrīz sakrita ar SARS-CoV2 elementu. Taču nebija specifisku izmaiņu secībās, kas redzamas cilvēka SARS-CoV-2. Tāpēc nāksies mazliet pagaidīt, pirms nākt klajā ar galīgo secinājumu, ko īsti apēdis pirmais inficētais.
Kaķu mīļotāji
Tuvākajos gados Madagaskarā iespējami botulisma, Laima slimības, atguļas tīfa un toksoplazmozes uzliesmojumi. Lieta tāda, ka salinieki ļoti mīl kaķus. Pareizāk sakot, ēdienus, ko no tiem gatavo.
Starptautiska zinātnieku grupa noskaidrojusi, ka gandrīz trešā daļa salas iedzīvotāju laiku pa laikam lieto uzturā kaķu gaļu. Pārtikā tiek izmantoti gan pašu vecie mājdzīvnieki, gan dāvanā saņemti vai medībās noķertie Felis silvestris lybica — mājas kaķu tuvākie savvaļā dzīvojošie radinieki.
Aptaujājot 512 Madagaskaras iedzīvotājus, zinātnieki noskaidrojās, ka vismaz 30% no viņiem kaut reizi mūžā ir ēduši kaķa gaļu, turklāt puse – pavisam nesen, šogad. Tas nenotiek tāpēc, ka viņi ciestu badu. Saliniekiem tas ir ierasts produkts.
Toksiski bruņurupuči
Citas starptautiskas zinātnieku komandas pētījums liecina, ka cilvēkiem nevajadzētu lietot pārtikā jebkādu rāpuļu – krokodilu, bruņurupuču, ķirzaku un čūsku gaļu. Šo dzīvnieku organismā ir liels skaits parazītu, vīrusu un baktēriju, kas rada nopietnas infekcijas slimības. Īpaši bīstami ir lenteņu kāpuri, salmonella, zarnu nūjiņa un dažādu veidu stafilokoki.
Turklāt jūras reptiļu, piemēram, gigantisko bruņurupuču gaļa var saturēt toksīnus, kuri, domājams, nokļūst tajā līdz ar indīgām ūdenszālēm, ko ēd šie rāpuļi. Tāpat viņu audos ir liels daudzums smago metālu, kuri okeānā nokļūst līdz ar rūpnieciskajiem atkritumiem. Piemēram, bruņurupuča gaļa satur trīsreiz vairāk kadmija un desmitkārt vairāk dzīvsudraba nekā tuncis.
Nav nekāds brīnums, ka dažās Āzijas valstīs, piemēram, Indonēzijā, kur ēdieni ar rāpuļu gaļu tiek uzskatīti par obligātiem svētku galdā, bieži tiek fiksēta masveida saindēšanās ar bruņurupuča gaļu.
No pērtiķa pie cilvēka
Vienu no bīstamākajām mūsdienu infekcijām – HIV – cilvēks, domājams, ieguva, apēdot šimpanzi Centrālāfrikā. Cits vīrusa variants, iespējams, nokļuva cilvēka organismā no melnajiem mangobejiem Rietumāfrikā.
Domājams, ka pirmo inficēto cilvēku DNS nebija gēna pareizās versijas, kas kodē olbaltumvielu A3H – tā neļauj retrovīrusiem (pie tiek pieder arī HIV) iebūvēties genomā. Tas ļāva pērtiķu vīrusam inficēt cilvēka šūnas, iesakņoties organismā, mutēt un izplatīties starp citiem cilvēkiem, kuru genomā tāpat nebija gēna pareizās versijas. Galu galā vīruss adaptējās tiktāl, ka tagad apdraud visus Homo sapiens.
