RĪGA, 26. marts — Sputnik. Bijušā rīdzinieka Jevgēņija Spruža stāsts tā satrieca viņa paziņu Dmitriju Bočarovu, ka viņš palūdza draugu pastāstīt to visiem lasītājiem Facebook.
"Uzrakstīju vēstuli cerībā uzzināt, ka viss ir normāli, bet Žeņa palūdza sazvanīties un aprunāties. Iznāca spontāna, taču ļoti emocionāla pusotru stundu ilga saruna, no kuras es sapratu, cik NENORMĀLI viss ir," pastāstīja Dmitrijs.
Viņš ieteica savam Spānijā dzīvojošajam draugam uzrakstīt to un nesen publicēja savā lapā Facebook viņa stāstu.
"Tiem, kuri vēl joprojām uzskata, ka koronavīruss ir pelnījis tikai jocīgus memiņus internetā. Tas ir ļoti nopietni. Mani sauc Jevgēņijs Spružs. Jau vairāk nekā 15 gadus strādāju IT biznesa nozarē. Neticu nekādām pasaules valdības un sazvērestību teorijām. Uz dzīvi Spānijā apmetāmies 2019. gada rudenī," tā Jevgēņijs sāka savu stāstu.
"Iemesli šajā stāstā nav svarīgi, lai arī tie ir pelnījuši atsevišķu vēstījumu. Aizbraucu uz Spāniju, tāpat kā daudzi citi Latvijas iedzīvotāji, meklējot komfortablāku dzīvi sev un savai ģimenei. Taču tagad runa nav par to.
Latvijā ļoti daudzi uzskata, ka viss pašreiz notiekošais ir mēģinājums iebiedēt cilvēkus vai novērst viņu uzmanību no Latvijas valsts iekšējām problēmām. Daudzi neuztver problēmu pietiekami nopietni. Īpaši jaunā paaudze. Es varu viņus saprast, viņi neizjuta uz savas ādas 2008. gada krīzes sekas, jo bija vēl pārāk jauni. Viņi neatceras badainos 90. gadus, kad daudzi vecāki ēda reizi divās dienās, lai pabarotu savus bērnus (paldies manai mammai!)" turpina stāstu Jevgēņijs.
Šķita, ka nav tik briesmīgi
"Tāpēc es nolēmu uzrakstīt Latvijas iedzīvotājiem, lai viņi uztvertu problēmu nopietni, tā sakot, no pirmavota. Ko tur grēku slēpt. Arī es, tāpat kā mana ģimene un daudzi citi paziņas un draugi, koronavīrusu uztvēru nenopietni. Kā mēdz teikt, kamēr gailis pakaļ dziedās...
Tikai pirms pusotras nedēļas, 14. martā, mēs sēdējām pludmalē un apspriedām ar draugiem savus plānus, problēmas, domas par nākotni. Viss mainījās dienas laikā. Jau 15. martā visā Spānijā ieviesa totālu karantīnu. Tas nozīmē, ka tev ir jāsēž mājās, iziet vari tikai svarīgākās vajadzības gadījumā (veikals, banka, darbs, pastaiga ar suni). Šķita, ka vēl nav tik briesmīgi. Ne es, ne citi nesapratām, pie kā tas viss novedīs.
Šodien mēs dzīvojam ellē. Cilvēki mirst ne tikai no koronavīrusa, ne tikai tāpēc, ka nevar laikus saņemt medicīnisko palīdzību. No jebkādām slimībām. Tā ir veselības aprūpes sistēmas krīze, un ne tikai Spānijā vai Itālijā. Tā ir vispasaules krīze veselības aprūpē un ekonomikā. Minēšu skaitļus, lai jūs labāk varētu iedomāties katastrofas mērogu. Ja visā Ķīnā ar tās vairāk nekā miljardu iedzīvotāju bija 80 tūkstoši inficēto, tad Spānijā ar tās 46 miljoniem iedzīvotāju jau 35 tūkstošiem cilvēku oficiāli uzstādīta diagnoze. Tas ir daudz vairāk attiecībā pret valsts kopējo iedzīvotāju skaitu. Un tās ir šausmas," raksta bijušais rīdzinieks.
Ārsti vienkārši nevar palīdzēt
"Spānijā koronavīrusa testu oficiāli veic tikai tiem, kam vajadzīga steidzama ambulatorā palīdzība, tāpēc droši var apgalvot, ka inficēto skaits ir vismaz desmitkārt lielāks. Tālāk – tīri skaitļi. Raksta sagatavošanas laikā izveseļojušies 330 cilvēki, miruši – 2300 cilvēki. Tā nav banāla gripa, te mirstība tuvojas 40%. Un, tā kā veselības aprūpes sistēma ir pārslogota, mēs ņemam vērā tikai tos cilvēkus, kuri miruši tieši no vīrusa.
(Komentārs no Dmitrija Bočarova puses: te Žeņa saskaitījis nepareizi, paņemot jau mirušo un jau izveseļojušos cilvēku attiecību – vēl ir liels skaits slimnieku, kuri, domājams, izveseļosies, un daudzi cilvēki, kuri pārcieš infekciju vieglā formā. Jaunākie dati liecina, ka mirstība atrodas 1-5% robežās un lielā mērā atkarīga no iedzīvotāju vidējā vecuma un veselības sistēmas pārslogotības līmeņa).
"Reāli mirst cilvēki ar parasto pneimoniju, asins saindēšanos, gripu, jebkādu citu infekciju. Ārsti vienkārši nevar viņiem palīdzēt. Slimnīcas ir pārpildītas. Arī tūkstošiem ārstu jau inficējušies ar nolādēto vīrusu un izsisti no ierindas," stāsta publikācijas autors.
Latvijā tas ir mazticams
"Tagad – fakti. Mēs ar ģimeni dzīvojam nelielā pilsētā Barselonas apkaimē, Vilanova i la Geltrú. Sestdien pie mums atbrauca armijas bruņumašīna savākt līķus. Mūsu ciemā ir pāris simti dzīvokļu. Tas tā – par to, ka uz mums tas neattieksies. Tas attieksies uz visiem. Šodien armija iegāja vairākos veco ļaužu namos. Viņi atrada lielu skaitu mirušu sirmgalvju, kuri miruši bez pienācīgas apkopšanas. Kadisas pilsētas mērs, pieredzējis politiķis, bija histērijā, personīgi uzvilka ķīmiskās aizsardzības kostīmu un palīdzēja senioriem vienā no veco ļaužu namiem. Viņš raudāja. Mēs arī.
Tagad – par to, kāpēc es domāju, ka Latvijā tik slikti nebūs. Pirmkārt, visu cieņu valdībai – viņi ir ņēmuši vērā itāļu un spāņu kļūdas. Beidzot taču! Un laikus ieviesa galvenos distancēšanās un pašizolācijas noteikumus. Otrkārt, vāji attīstīta tūristu uzņemšana. Treškārt, mums paveicies, ka atvaļinājumu laiks (skolas brīvdienas) iekrita Itālijas un Spānijas karantīnas pasākumu laikā. Daudzi, arī mani draugi atcēla vai atlika atvaļinājumus.
Taču pats galvenais – tās ir tradīcijas, ar ko mēs atšķiramies no Vidusjūras sabiedrības. Latvijā ir ļoti zems iedzīvotāju blīvums. Tajā pašā Katalonijā, kur es dzīvoju, cilvēku ir piecreiz vairāk. Pie tam Katalonija ir divreiz mazāka par Latviju. Spānijā un Itālijā pieņemts ir dzīvot ar visu ģimeni (ar vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem), bet pie mums 21-22 gadus veci jaunieši jau dzīvo atsevišķi.
Tieši tāpēc mirstības līmenis ir tik augsts – jaunieši neaptvēra briesmas, atteicās palikt mājās un aplipināja sirmgalvjus. Latvijā tas ir mazāk ticams. Piedevām – attieksme.
Kad Itālijā jau bija totāla karantīna, spāņi visā valstī svinēja karnevālu ar desmitiem tūkstošu itāļu tūristu. Klasiskā spāņu disfruta la vida. Tagad par to maksā ar tūkstošiem mirušo," stāstu turpināja Jevgēņijs.
Sargiet savas mammas, tētus, vecmāmiņas un vectētiņus
"Līdztekus pašam pandēmijas faktam situāciju pasliktina viena no plašākajām ekonomiskajām krīzēm mūsdienu vēsturē. Šī krīze jau ir briesmīgāka nekā 2008. gada krīze. Ja agrāk attīstītās ekonomikas tās rezultātā gandrīz necieta, tagad krahs sācies no tām. Vācija, Eiropas ekonomikas balsts, praktiski guļ drupās. Stāv visa ražošana. Vidējais un mazais bizness kādu laiku vēl noturēsies ar valsts dotācijām, taču jau tagad zaudē miljardus. Un tas notiek visur. Dienvidamerika ir slēgusi visu importu no ES. Tas jau ir pasaules ekonomikas kolapss.
Piemērs: trešā daļa ģimeņu, kas sūtīja bērnus privātskolās Spānijā, plāno viņus no tām izņemt, jo viņi vairs neapmaksās mācības. Tas noticis nedēļas laikā. Vienas vienīgas nedēļas laikā. Tagad vēršos pie jauniešiem. Sargiet savas mammas, tētus, vecmāmiņas, vectētiņus. Divas vai trīs nedēļas mājās jūs nenogalinās. Bet 2-3 nedēļas ārpus mājām var nogalināt jūsu tuviniekus. To, cik slikts ir stāvoklis, jūs sapratīsiet tikai tad, kad, tāpat kā Itālijā, jums teiks, ka jūsu mammu neglābs, jo viņai ir 65 gadi un viņai nedos vietu slimnīcā.
Ja jūs mīlat un cienāt savus tuviniekus, pasēdiet mājās 2-3 nedēļas, jūs no tā nenomirsiet. Bet jūs izglābsiet kādu dzīvību. Jūsu tuvinieku vai jums tuvu draugu dzīvību. Vai vienkārši jums nepazīstama cilvēka dzīvību. Ticiet man, tas ir to vērts. Visiem vēlu to labāko un veselību no Spānijas!" savu stāstu noslēdza Jevgēņijs Spružs.
