Šķiet, nepārprotami saskatāma tieša saikne: ražošanas samazināšanās Ķīnā par 40-60% vairākās rūpniecības nozarēs un straujš eksporta kritums, patēriņa samazināšanās Ķīnā – "pasaules fabrikā" un lielākajā energonesēju importētājā, karantīna un "darbs mājās" desmitos lielāko pasaules valstu. Rezultātā – pēc "domino principa" naftas cenu kritums. Taču, iespējams, epidēmija tikai veicināja sen gatavotu plānu, portālā RIA Novosti stāsta Aleksejs Maslovs.
Naftas cenas strauji kritās arī iepriekš – sakarā ar kritiskiem militārajiem notikumiem: 1991. gada 17. janvārī naftas cena kritās par 34,8%, ņemot vērā karu Persijas līcī (cenu krišanās periods ilga no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada februārim). Cenas kritās 2001. gada septembrī – novembrī, pēc teroristiskajiem uzbrukumiem ASV. Šoreiz cenas samazinās miera apstākļos un saistītas ar Krievijas izstāšanos no OPEC+ vienošanās. Tas liecina, ka kritumu aktīvi veicināja trešie spēki, tas bija "mākslīgs" un nekādi nav saistīts ar koronavīrusa ietekmi vai ierastiem ekonomiskajiem faktoriem.
Šajā stāvoklī ir uzvarētāji, ir zaudētāji. Svarīgs ir jautājums par to, kā naftas cenu svārstības skars Krievijas partnerus naftas un gāzes sektorā, it īpaši Ķīnu. Krievijas un Ķīnas sadarbību naftas un gāzes jomā lielā mērā aizsargā ilgtermiņa līgumi, taču nepārvaramas varas apstākļos (vīrusa pandēmija, neapšaubāmi, ir force majeure), daudzi darījumi, iespējams tiks pārvērtēti, Ķīna pirks mazāk naftas un gāzes, un tas iespaidos Krievijas ienākumus no naftas ieguves.
Ilgtermiņa cenu kritums ASV nav izdevīgs, jo sagraus slānekļa naftas ieguvi. Pašreizējās cenas nav izdevīgas pat Saūda Arābijai, kuras budžeta pamatā ir naftas cena 65 dolāru apmērā.
Toties manāmu labumu gūst Ķīna un daudzas citas Āzijas valstis, kas gūst iespēju iepirkt naftu par daudz zemāku cenu un manāmi atvieglot savas ekonomikas atjaunošanu.
Naftas cenas krišanās parasti stimulē Āzijas valstu ekonomisko izaugsmi. Arī šoreiz tā ļaus valdībām sākt fiskālos stimulēšanas pasākumus. Tomēr pašreizējos apstākļos lētās naftas prieksrocības varētu būt daudz mazākas, ņemot vērā kornonavīrusa novājināto patēriņa pieprasījumu.
Tāpat skaidrs, ka naftas cenu kritums ietekmēs Malaizijas un Indonēzijas – naftas eksportētāju budžetu un ierobežos to iespējas izmantot finansiālo stimulu ekonomikas atdzīvināšanai.
Ir arī otrs aspekts. Naftas cenu krišanās padara neizdevīgu jebkādu alternatīvo enerģētiku, arī vēja un Saules enerģijas izmantošanu. Šis jautājums Ķīnai ir ļoti svarīgs.
Pēdējos gados Ķīna izvērtēja alternatīvos enerģijas avotus kā iespēju radīt jaunu "tīru" ekonomiku un veicināt enerģētisko drošību, "atraisīties" no lielākajiem naftas un gāzes eksportētājiem. Principā, atjaunojamo enerģijas avotu pielietojuma pieaugums visā pasaulē līdz šim tikai palielināja Ķīnas ietekmi, kas, pieprasot augošu atjaunojamo enerģijas avotu pielietojumu, grāva lielāko naftas eksportētāju ietekmi. Spriežot pēc visam tuvākajā laikā Ķīnai tas neizdosies, neskatoties uz lielajiem ieguldījumiem.
Ķīna ir lielākais Saules akumulatoru, vēja turbīnu, akumulatoru un elektrisko transporta līdzekļu ražotājs un eksportētājs pasaulē. Ķīnas 13.piecgades plānā (2016.-2020.gg.) elektroenerģijas nozarē uzmanība pievērsta atjaunojamo avotu daļas palielināšanai elektroenerģijas ražošanā no 35 līdz 39%.
Ķīnas Nacionālā enerģētikas pārvalde un Attīstības un reformu nacionālā komisija plānoja ieguldīt vairāk nekā 360 miljardus dolāru atjaunojamo enerģijas avotu izstrādē un 13 miljonu darba vietu izveidi sektorā līdz 2020.gadam (salīdzinājumam: ASV šajā sektorā nodarbināti aptuveni 800 tūkstoši cilvēku).
Pirms gada sarunās par alternatīvajiem enerģijas avotiem bija jūtama pozitīva romantisma nianse. Pārskata "Jaunā pasaule: enerģijas transformācijas ģeopolitika", kas nāca klajā 2019. gada janvārī, autori apgalvoja, ka atjaunojamo enerģijas avotu ātras izaugsmes ģeopolitiskās un sociālekonomiskās sekas varētu būt tikpat dziļas, kā pāreja pie fosilās degvielas pirms diviem gadsimtiem.
Prognozētās izmaiņas ietvēra jaunu līderu parādīšanos enerģētikas nozarē visā pasaulē, tirdzniecības struktūras pārmaiņas un jaunu enerģētisko alianšu attīstību; nestabilitāti "ogļūdeņražu" valstīs utt. bija plānots, ka Ķīna gūs labumu no savas enerģētikas transformācijas un enerģētiskās drošības viedokļa, jo jau ieņem līdera vietu atjaunojamo enerģijas avotu tehnoloģiju ražošanā, bet arī inovācijās un to ieviešanā: Ķīnas investīcijas atjaunojamajos enerģijas avotos 2017. gadā sasniedza vairāk nekā 45% no kopējā pasaules investīciju apjoma.
Patlaban Eiropa, Ķīna un Japāna lielā mērā ir atkarīgas no fosilās degvielas importa, taču, pieaugot atjaunojamo enerģijas avotu daļai, varētu augt to enerģētiskā neatkarība. Japānas atkarība ir vislielākā: fosilās degvielas tīrā importa apjoms sastāda 5% no IKP. Dienvidāzija tērē fosilās degvielas importam vairāk nekā 3% sava IKP. Teorētiski valstis, kas pāriet no importētās fosilās degvielas pie valsts iekšienē ražotiem atjaunojamajiem enerģijas avotiem, varētu būtiski uzlabot savu tirdzniecības bilanci.
Jau vairākus gadus Ķīna aktīvi tiecās pēc jauniem enerģijas avotiem. 2017. gada sākumā četrus no pieciem lielajiem darījumiem atjaunojamo enerģijas avotu sfērā slēdza Ķīnas kompānijas, Ķīnai pieder pieci no sešiem lielākajiem Saules moduļiem ražošanas kompānijām un lielākā vēja turbīnu ražotne pasaulē. Ķīnas vadošās tehnoloģiskas kompānijas, pārsvarā – datu apstrādes un glabāšanas kompānijas jau sen sākušas pāreju pie atjaunojamajiem enerģijas avotiem.
Ķīna pūlējās pāriet pie alternatīvajiem avotiem arī cita iemesla dēļ – cīņā ar apkārtējās vides piesārņošanu. RAND Corporation veica analīzi un secināja, ka cīņa ar gaisa piesārņojumu 2012. gadā Ķīnai izmaksāja 535 miljardus dolāru – 6,5% no IKP, pārsvarā – darba atdeves zaudējumos.
Lai arī Ķīna ir lielākais alternatīvās enerģētikas tirgus pasaulē, 2018. gadā vēja enerģētika sastādīja tikai 5,2%, Saules – 2,5% no kopējā elektroenerģijas ražošanas apjoma. Problēmas atjaunojamo enerģijas avotu jomā Ķīnai sākās 2018. gada vidū – līdz ar ASV un Ķīnas tirdzniecības kara sākumu. Milzīgo Saules akumulatoru lauku izvēršana, izrādījās, ir visai dārgs pasākums. Sāka samazināties subsīdijas vēja un Saules enerģētikas atbalstam, pie tam centrālā valdība strauji palielināja finansiālo atbalstu tam, ko nosauca par "jaunas enerģijas" ieguvi – tas ir, slānekļa gāzes ieguvei un metāna ieguvei no oglēm.
Tātad pašreiz vērojams paradokss: Ķīnai vairāk nekā jebkurai citai valstij vajadzīgas zemas tradicionālo energonesēju cenas. Visa pasaule gaida, ka Ķīnas ekonomika atjaunosies, pie tam pamazām atjaunojas uzticība Ķīnai pēc ātrās iekšējās uzvaras pār koronavīrusu. Daudz uzskata, ka visas pasaules ekonomikas atjaunošanās saistīta tieši ar Ķīnas rūpniecības atsākšanos un patēriņa pieaugumu, taču pie agrākajām naftas cenām to paveikt būtu ļoti grūti un dārgi.
Taču tālākā – lai arī ilga un sāpīga – parēja pie alternatīvās enerģētikas, kas pakāpeniski ļautu Ķīnai atbrīvoties no atkarības, tagad ir apglabāta uz ilgiem laikiem. Ķīna būs spiesta atgriezties pie vecajiem modeļiem.
Protams, Ķīnai ir pa prātam jaunā naftas cena. Tā saņem lielu bonusu, kas ļaus valstij "atiestatīties" ar minimāliem zaudējumiem.
Acīmredzot, 2020. gada pirmajā pusē būs vērojama korporatīvās peļņas strauja samazināšanās visā pasaulē, pēc tam būs straujš lēciens atpakaļ kā ekonomikas atjaunošanas forma.
Tā rezultātā globālās peļņas pieauguma perspektīvas 2020. gadā varētu būt mēreni negatīvas. Un šajā fonā Āzijas tirgi – lētās enerģijas galvenie beneficiāri būs daudz stabilāki un sekmīgāki, nekā naftas eksportētājvalstis.
