Viņu starpā ir slānekļa naftas ieguvēji. Tuvākajā laikā industrijai nāksies pieņemt lēmumu, kā dzīvot tālāk, bet novērotāji vērtē slānekļa kompāniju pirmos soļus, portālā RIA Novosti stāsta Aleksandrs Sobko.
Teorētiski slānekļa urbumu apjomiem vajadzētu kristies, ieguvei – samazināties. Taču atgādināsim, ka pastāv zināma inerce, kā arī ieguves apjomu daļas cenu hedžošana ražotājiem. Mums ir arī 2014.-2015. gadu krīzes pieredze (kad cenas kritās, un Saūda Arābija jau eksperimentēja ar cenu karu). Tomēr neviens sižets nekad neatkārtojas visā pilnībā. Tagad visinteresantāk būtu saprast, vai slānekļa ieguves reakcija pēc naftas cenu krišanās būs tāda pati kā agrāk. Un galvenais jautājums (tāpat kā cerības) grozās ap to, vai slānekļa kritums nebūs ātrāks.
Atgādināsim, ka iepriekš, 2014.gada beigās urbumu platformas "bruka" ļoti ātri, gandrīz acumirklī pēc naftas cenu krišanās, taču ieguve pat pieauga vēl veselu pusgadu. Kādi ir inerces iemesli un vai iespējams, ka situācija atšķiras no stāvokļa pirms pieciem gadiem?
Tolaik strādāja liels skaits neefektīvu urbuma iekārtu – bija arī vertikālā urbuma iekārtas pavisam vecās tradicionālajās atradnēs ar ļoti zemu atdevi, tika urbti nekvalitatīvi slānekļa iecirkņi. Turklāt urbšana bija lēna – pāris mēneši urbumam. Pēc naftas cenu krituma tirgus dalībnieki sāka cīņu par darba efektivitāti un ātrumu (piemēram, plaši izplatījās amatieru urbumi). Rezultātā tagad vidējais urbums ilgst aptuveni trīs nedēļas. Līdztekus pastāvēja arī masveida urbumu inerce. Rezultātā urbuma iekārtu skaita samazināšanās (pusgada laikā – pieckārtīga!) nenoveda pie ieguves samazināšanās – tā pamazām saruka tikai pēc pusgada.
Kas gaidāms šoreiz? Pagaidām urbšana nemazinās, taču, domājams, līdz ar urbšanas iekārtu skaita samazināšanos saruks – gan ne uzreiz, tomēr drīz vien – arī ieguve. Tātad, ja iepriekš urbšanas iekārtu skaits saruka ātri, bet ieguve – daudz vēlāk, tagad iespējama ātrāka reakcija. Tiesa, atlicis sagaidīt urbšanas apjomu samazināšanos, jo pagaidām kopš janvāra mēs drīzāk vērojam urbšanas iekārtu skaita nelielu pieaugumu. Protams, slānekļa kompānijas vēl nav paspējušas reaģēt uz spilgtākajiem 6.marta notikumiem un sekojošo cenu sabrukumu. Arī urbšanas iekārtas vēl nav nokļuvušas statistikā.
Drīz pēc naftas cenu krituma konsultāciju kompānija "Rystad Energy" publicēja savu jauno slānekļa naftas ieguves prognozi ASV. Laikā, kad WTI markas nafta maksā 30 dolārus par barelu (patlaban tas ir ticamākais scenārijs, tāds ir WTI kotējuma līmenis), kompānija prognozē, ka slānekļa naftas ieguves apjoms ASV gada beigās būs šī gada sākuma līmenī. Tātad nav ne runas ne par kādu ātru ieguves krišanos. Jāpiebilst, ka kompānija ir "Rystad Energy" ir viens no kompetentākajiem slānekļa tirgus analītiķiem, taču vienlaikus tās agrākās prognozes šim gadam (ieguves pieaugums vairāk nekā par vienu miljonu barelu dienā) bija optimistiskākas nekā citu tikpat labi pazīstamu kompāniju prognozes. Diemžēl tagad pēc naftas cenu kardinālajām izmaiņām mēs nekādi nevarēsim pārbaudīt, kāda prognoze būtu bijusi precīzāka.
Tomēr vispirms gaidāma strādājošo urbšanas iekārtu skaita samazinašanās.
Cerības un gaidas uz slānekļa ieguves krišanos saistītas ar milzīgajiem parādiem, kas patlaban gulstas uz nozares pleciem. Pie tam tos vairs neizdosies efektīvi refinansēt uz tirgus rēķina investoru vilšanās fonā. Līdz ar naftas cenu krišanos ar parādiem visvairāk noslogoto slānekļa kompāniju akcijas diennakts laikā kritās divkārt, lai arī iepriekš kotējumi tāpat tika plānveidīgi samazināti. Piemēram, amerikāņu "Apache" kotējumi kritās zem 8 dolāriem (janvāra sākumā – 30 dolāri). Iepriekšājās krīzes apogeja brīdī, 2015.gada janvārī akcija maksāja vairāk nekā 60 dolārus, tātad toreiz vēl bija pozitīvas gaidas un iespējas piesaistīt kapitālu.
Taču jāpatur prātā, ka "burbulis" un haotiska urbšana ir palikuši pagātnē, tagad naftas ieguve slānekļa kompānijām ir darbības nozare, kas nesa jūtamu ienākumu, pat tobrīd, kad tā maksāja 50 dolārus. No šiem ienākumiem tika segti gan parādi, gan dividendes. Ja urbšana tiks pārtraukta, lai mazinātu kapitālos izdevumus, naudas plūsma izsīks, ātri krītoties atlikušo urbumu atdevei.
Tāpēc, domājams, urbšana saglabāsies jebkurā gadījumā, taču vienīgi labākajos iecirkņos, kur ieguve nes peļņu par ar tagadējām naftas cenām. Tomēr, pirmkārt, naftas cenas ir kritušās, otrkārt, situācijā, kad nafta maksā 30 dolārus, rentablo atradņu skaits ir krietni mazāks (vērtējums liecina – desmitreiz mazāks). Tātad naudas plūsma ātri apsīks.
Protams, pilnīgi iespējama ir dividenžu masveidīga "apšņāpšana", lai izsīkstošo naudas plūsmu novirzītu parādu dzēšanai. Pazīstamā kompānija "Оссidental Petroleum" jau paziņoja, ka dividendes sarūk par 86%, kā arī kapitālo izdevumu apjoma samazināšanu no 5,3 līdz 3,6 miljardiem dolāru.
Tas viss rāda, kāpēc parādu slodzes faktors ir tik kritisks. Ja naudas plūsmas pēkšņi nepietiks parādu apmaksai un pat ierobežotiem kapitālajiem izdevumiem, kompānijas pilnībā atteiksies no jauniem urbumiem un visas izmaksas novirzīs parāda dzēšanai. Tas ir optimāls notikumu attīstības variants noteiktiem spēles dalībniekiem – tādā gadījumā sektorā gaidāms straujš kritums.
No tā, vai tiks organizēts atbalsts slānekļa nozarei, kas ļaus refinansēt parādus, atkarīgs jauno urbumu apjoms. Pilnīgi iespējams, ka zināms atbalsts tiks sniegts.
Starp nenoteiktības un slānekļa kompāniju iespējamā atbalsta faktoriem ir tā saucamie nepabeigtie urbumi. Tie ir urbumi, kuros vēl nav noticis hidropārrāvums. Lielākā daļa darba ir paveikta, vajag vēl pavisam mazliet naudas, lai sāktu ieguvi (lai arī kopējie izdevumi līdz ar urbšanu ir daudz lielāki) un saglabājas, gaidot, kad naftas cenas pieaugs. Taču, ja kompānijām steidzami vajadzīgi līdzekļi parāda dzēšanai, izvēles tām nebūs. Šo urbumu ekspluatācija var palielināt ieguvi pat par simkt tūkstošiem barelu dienā un vairāk!
Kā vienmēr, nenoteiktība nozarē ir liela. No vienas puses, risks bankrotēt un novirzīt visus līdzekļus parādu dzēšanai, kas nozīmē krasu ieguves sarukumu. Tas būtu labākais variants Krievijai. No otras puses, iespējams valsts atbalsts ar parāda refinansēšanu un perspektīva ekspluatēt nepabeigtos urbumus naudas plūsmas uzturēšanai, kas mazinās ieguves apjomu krišanos.
Līdz ar naftas cenu pieaugumu ieguve atkal palielināsies. Iznāk apburtais loks. Ko darīt? Interesanti, cik lielā mērā mainījušies ASV amatpersonu izteikumi. Agrāk ASV bija neapmierinātas ar OPEC+ valstu "karteļa sazvērestību", bet tagad, gluži pretēji, pauž neapmierinatību par šo attiecību sabrukumu.
Domājams, diskusijā par to, kas būtu izdevīgāk ASV un to prezidentam – lēta nafta (tātad arī lēts benzīns, it īpaši pirms vēlēšanām) vai slānekļa kompāniju panākumi un pašu nodrošinājums ar naftu (taču tā ir dārga nafta), Donalds Tramps sliecas izvēlēties otro variantu.
Atgādinasim, ka pērnā gada nogalē ASV jau bija tīrais naftas un naftas produktu eksportētājs. Saglabājoties pašreizējām tendencēm, šis statuss tiks zaudēts. Pie tam pats OPEC+ darījums lielā mērā sabrucis arī slānekļa ražotāju esamības dēļ, – viņi aizņēma aizvien lielāku tirgus daļu. Visiem nozares dalībniekiem kaitīgās cenu "šūpoles" teorētiski būtu iespējams iznīcināt ar trīspusēju savienību: OPEC, "ne-OPEC" (tātad Krievija) un ASV. Pašlaik tas izskatās fantastiski, taču anomālā situācija tirgū palielina tāda varianta iespēju. Viens no faktoriem, kura dēļ ASV agrāk nevarēja tādā savienībā iestāties, bija desmitiem un simtiem sīku slānekļa kompāniju, kuru koordinācija nav iespējama.
Tagad, kad mazajiem un vidējiem ražotājiem draud bankrots, un tie būs atkarīgi no valsts atbalsta, bet lielās kompānijas (ExxonMobil, Chevron) ieņem aizvien lielāku daļu tirgus un tāpat vēlas panākt stabilas cenas, būtu daudz vienkāršāk panākt tamlīdzīgu vienošanos. Atkartosim vēlreiz: pašlaik tāds scenārijs izskatās revolucionārs, taču diezin vai būtu prātīgi uzskatīt to par neiespējamu.
