Pilsoņu noskaņojuma barometrs šajā laikā nav mainījies tik lielā mērā, kā varētu, ņemot vērā situāciju valstī. Maidana gadadienai par godu organizētā aptauja, ko veica Razumkova centra sociālais dienests sadarbībā ar fondu "Demininiciativa", noskaidroja, ka 38% ukraiņu būtu atbalstījuši Maidanu, ja tas notiktu šodien. 59% nevēlētos atgriezties pirmsmaidana Ukrainā.
Taču šie rezultāti lielā mērā radušies propagandas un smadzeņu skalošanas rezultātā. Interesantāk ir izanalizēt valsts apvērsuma objektīvos rezultātus, it īpaši – ekonomiskos. Par tiem portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Ļevčenko.
Patiešām, iespaidīgi rezultāti
Sešu gadu laikā atpakaļ ripojusi ne tikai Ukrainas ekonomika. Valsts paspējusi zaudēt kompetenci vairākās ražošanas jomās un par nozarēs, zaudējusi miljoniem darba roku, sakrājusi parādus un, iespējams, tai jau aiz muguras palicis neatgriešanās punkts ekonomikā.
Ukrainas ekonomikas stāvokļa vērtējumā ļoti daiļrunīgas ir divas prognozes. Pirmo pagājuša gada februārī deva Pasaules bankas pārstāvis. Pēc viņa vārdiem, Ukrainai vajadzīgs pusgadsimts, lai panāktu Poliju. Otro – jau šī gada februārī – deva Ukrainas ekonomiskās attīstības ministrs Milovanovs. Saskaņā ar to, Ukrainai vajadzīgi 50 gadi un 100 miljardi dolāru, lai panāktu Baltkrieviju.
Pēdējā prognoze ir īpaši jauka, jo Ukrainas valdība visus sešus gadus klāsta par neiedomājami sekmīgām reformām, un visiem spēkiem nosoda Baltkrieviju par reformu trūkumu.
2019. gadā Ukrainas reālais IKP bija par 5,8% mazāks nekā 2013. gadā. Salīdzinot IKP dolāru izteiksmē, iznāk, ka šajā laikā tas sarucis par 16% - no 183,3 līdz 154 miljardiem dolāru. Un tas viss – neskatoties uz grivnas mākslīgo nostiprināšanu 2019. gadā.
Ekonomikas pamats – rūpniecība – sarukusi vēl vairāk, par 19,5%. Galvenie iemesli – zaudēta daļa no rūpnieciskā Donbasa, zaudēts Ukrainas rūpniecībai (it īpaši mašīnbūvei) svarīgs noieta tirgus – Krievija. Šajā laikā Ukraina gandrīz pilnībā zaudējusi vienu no tehnoloģiskajām nozarēm – lidmašīnbūve. Kolosālu triecienu saņēmusi kuģubūve un citas mašīnbūves nozares. Pat metalurģija sešu gadu laikā samazinājusi čuguna, tērauda un velmējumu ražošanu vairāk nekā 1,5 reizi. Daudzas kompetences (piemēram, tanku bruņu ražošana) izrādījušās vienkārši zaudētas.
Situāciju pasliktina tas, ka pēc 3,5 gadus ilgas relatīvas stabilizācijas rūpniecībā, kopš pērnā gada jūnija sācies jauns kritums.
Jāpiebilst, ka laika posmā no 2016. līdz 2019. gadam IKP pieauguma pamats bija nedabisks. Šķiet, tā ir galvenā problēma. Iespējams pieaugums uz investīciju pamata, kad ekonomikā ieplūst ilgtermiņa ieguldījumi. Iespējams pieaugums uz atjaunošanās pamata, kad esošās ražošanas jaudas sāk atkal pieaugt pēc krīzes. Visus pēdējos gadus Ukrainā bija pārsvarā vērojams patēriņa pieaugums: kad investīciju nebija, ražošana neauga, toties palielinājās patēriņš uz aizņēmumu un viesstrādnieku pārskaitījumu rēķina. Piemēram, Savienotajām Valstīm tāds pieaugums jau kļuvis teju vai par ierastu parādību. Taču - quod licet Jovi, non licet bovi – kas ļauts Jupiteram, nav ļauts vērsim. ASV emitē pasaules naudu un saņem aizņēmumus ar sīciņiem procentiem. Ukrainā vēl nav dolāru drukas iekārtas, bet aizlienēto resursu cena ir gandrīz vai augstākā pasaulē.
Viesstrādnieku pārskaitījumi ir apšaubāms prieks. Šie cilvēki rada pievienoto vērtību citās valstīs, un tikai daļu no tās saņem algā. Un viņi nemaksā ne ienākumu nodokli (vietējo budžetu ienākumu bāzes avots), ne sociālās iemaksas Ukrainā.
Jāpiebilst, ka Ukrainas obligāciju aizņēmumiem ir finanšu piramīdas pazīmes, jo izmaksas par vecajām obligācijām tiek veiktas uz jaunu aizņēmumu rēķina, Ukrainas budžets nespēj apkalpot kredītus, nepaplašinot aizņēmumus. Saskaņā ar plānu 2020. gadam valsts parāda dzēšana un apkalpošana izmaksās 40% no valsts budžeta ieņēmumiem. 2013. gadā šī summa nedaudz pārsniedza 30%.
Ukrainas lauksaimniecība, kas pārsvarā ietver augkopību, nekādi nespēja kompensēt pievienotās vērtības sarukumu, ko radīja rūpniecības samazināšanās, jo pievienotās vērtības līmenis augkopībā ir zems. Tāpēc sešu gadu laikā lauksaimniecības daļa IKP pieaugusi no 7,6% tikai līdz 8%
Toties eksporta struktūrā tās daļa būtiski pieaugusi – no 15,7 līdz 28,4%. Taču arī to nekādi nevar dēvēt par labu ziņu Ukrainas ekonomikai, kaut vai tāpēc, ka tās ir tikai izejvielas, tātad sešu gadu laikā audzis izejvielu eksports no Ukrainas. Turklāt mašīnbūves produkcijas daļa eksportā, kam ir augsta pievienotā vērtība, šajā periodā sarukusi no 16,3% līdz 10,7%. Un tas viss notiek eksporta vispārējās samazināšanās apstākļos: 2013. gadā Ukraina eksportēja preces par 63,3 miljardiem dolāru, 2019. gadā – par 50,1 miljardu.
Pat Ukrainas valdības dati liecina, ka pamatlīdzekļu nolietojums valsts ekonomikā ir rekordliels – tas pārsniedz 60% (iespējams, patiesībā tas ir vēl augstāks). Būtu vienkārši smieklīgi runāt par kaut kādu attīstību bez to modernizācijas.
Nu, bet kā klājas ar kapitāla investīcijām pēc Maidana? Nekā laba nav.
Maidana bazūnes klāstīja lētticīgajam elektorātam, ka valstī nupat nupat jau ienāks 700 miljardi dolāru investīcijās. Faktiski līdz 2014. gada sākumam Ukrainas ekonomikā ieplūda tiešās ārvalstu investīcijas 53,7 miljardu dolāru apmērā. Valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju tās ir kapeikas. Taču līdz 2019. gada beigām no investīcijām palikuši 34,5 miljardi.
Tomēr jebkuras valsts ekonomikā tomēr ir iekšējās kapitāla investīcijas. Arī šajā jomā stāvoklis ir bēdīgs. Pirms apvērsuma kapitāla investīcijas ik gadus sastādīja 31-33 miljardu dolāru. Ekonomikas attīstībai ar to nepietika. Taču 2019. gadā pēc dažiem izaugsmes gadiem to apjoms sastāda vien 22 miljardus.
Arī ar darba vietām Ukrainā, protams, nekā laba nav. No 2013. gada līdz 2019. gada decembrim štata darbinieku skaits Ukrainā samazinājies no 9,7 miljoniem līdz 7,3. Turklāt 2013. gada dati ir aplēsti, neskaitot Krimu. No 2015. gada Ukrainas valsts statistikas iestāde vairs neskaita datus par Doņeckas un Luganskas tautas republikām. Taču arī no 2015. gada janvāra līdz 2019. gada decembrim darba vietu skaits joprojām pārliecinoši samazinājās – no 8,2 miljoniem līdz 7,3.
Pie tam vidējā alga dolāru izteiksmē gandrīz atgriezusies 2013. gada līmenī: 2019. gadā tā sastādīja 406 dolārus pret 411 dolāriem 2013. gadā. Tomēr, ņemot vērā komunālo pakalpojumu cenu kraso pieaugumu, "apšņāpto" sociālo atbalstu (piemēram, valsts gandrīz pilnībā atteikusies no bezmaksas medicīnas) un dispropociju pieaugumu darba samaksā, iznāk, ka tā nebūt nav tā pati nauda.
Pēc apvērsuma ekonomika pārorientējās uz Rietumiem (patiesībā notika vienpusēja valsts tirgus atvēršana). Rezultātā sākās ekonomiskā katastrofa – to apstiprina visi rādītāji. Taču vēl sliktāk ir tas, ka sešu gadu laikā ne reizi nav izdomāta neviena recepte izejai no pašreizējās situācijas, un laika valstij ar novecojošajiem iedzīvotājiem, nolietotajiem pamatlīdzekļiem un brūkošo infrastruktūru vairs nemaz nav tik daudz.
