"Nekad nesaki nekad".
Tieši tā reaģēja "Gazprom" sava oficiālā pārstāvja personā uz ASV enerģētikas ministra Dena Brujeta paziņojumu, kurš pauda pārliecību, ka Krievijai neizdosies pašas spēkiem pabeigt "Ziemeļu straumes 2" būvniecību nepieciešamo tehnoloģiju trūkuma dēļ.
Mūsu valsts reputācija starptautiskajā arēnā acu priekšā piedzīvo samērā interesantas izmaiņas.
Principā, savu aktualitāti saglabā pieeja, kas apgalvo, ka Krievija ir nolemta drīzam kraham. Amerikas ministra komentārs izriet kā reizi no šīs ierastās paradigmas. Tiesa, tā izskatās arvien mazāk pārliecinoši un dienu no dienas zaudē piekritējus.
Tā vietā nāk nemitīgi ietekmi gūstošā un populārā ideja par pārsteidzoši, pat jāsaka pārdabiski veiksmīgo Krieviju, kurai padodas ikvienu situāciju vērst sev par labu, savukārt sāpīgo izgāšanos pārvērst uzvarā. Var saprast mūsu mūžīgos partnerus, kuriem vienkāršāk mūsu panākumus norakstīt uz fortūnas labvēlību, nekā atzīt Maskavas stratēģisko aprēķinu pareizību, metodisko darbu un čaklumu gan ārējās kājas likšanas priekšā, gan pašu pieļauto kļūdu pārvarēšanā.
Savukārt apzinoties lietu stāvokli no Krievijas, interesantāk liekas kas cits: mēs acīmredzami ne līdz galam novērtējam vēl vienu mūsu valsts izrādīto īpašību – prasmi "saglabāt seju" nelabvēlīgas notikumu attīstības gadījumos.
Tas patiešām ir dīvaini, jo runa ir par politikas pamatiem, turklāt jebkurā līmenī – no municipālā līdz globālajam. Savaldība, korektums un rūpīga vārdu izvēle, lai cik stipri tu nebūtu vīlies un lai cik sāpīgu triecienu nebūtu saņēmis, ir obligātas lietas, jo publiska nekontrolējama vaļa emocijām atkailina vājumu un sniedz papildu trumpjus pret tevi.
Taču mūsdienās to, ka Maskava seko šim pasaules politikas bāziskajam noteikumam, var uzskatīt teju par unikālu fenomenu.
Pirms četriem gadiem attiecību saasināšanās starp Turciju un Krieviju, kas līdzinās esošajām nesaskaņām saistībā ar Idlibu, nonāktu visu mediju fokusā un tiktu papildināta ar daudzām uztraucošām, vai pat paniskām prognozēm par plaša militāra konflikta bīstamību valstu starpā. Savukārt tagad interese par notiekošo ir atklāti vāja.
Un tas viss tāpēc, ka Turcijas prezidents pa šo laiku izveidoja sev nacionālā līdera reputāciju, kurš prasmīgi izmanto paverošās iespējas, taču ne pārāk labi tiek galā ar izaicinājumiem, kad notikumi pēkšņi izvēršas savādāk, nekā viņam to gribētos. Erdogans sāk burtiski šaut ārā paaugstinātas agresivitātes nervozus komentārus, savukārt ar racionālām darbībām situācijas izmainīšanai sev par labu vai vismaz kaitējuma mazināšanai viņam ir acīmredzamas problēmas.
Līdzīgs stāvoklis šobrīd vērojams arī Baltkrievijas virzienā. Pēdējo mēnešu laikā Aleksandrs Lukašenko manāmi pazaudējis pieredzējuša un dzīves gudra valsts līdera statusu, kurš pareizā veidā panāk savai valstij maksimālās izdevības. Pēkšņi atklājies, ka, kad rodas šķēršļi ierastajā attiecību ceļā ar Krieviju, pieredze un dzīves gudrība piekāpjas emocionālās nesavaldības priekšā, kas savukārt atkailina paškontroles zaudēšanu, vājumu un nespēju tikt galā ar situāciju.
Kā reiz te iesakņojusies galvenā notiekošā problēma Turcijai, Baltkrievijai, kā arī citām valstīm, kuru līderi, saskaroties ar grūtībām, demonstrē šāda vaida uzvedību.
Pasaule patiešām atrodas pārejas periodā. Daudzām lielvalstīm atvērušās iespējas mainīt savu statusu un ietekmes līmeni starptautiskajā arēnā. Turcijai vai Polijai (un arī Krievijai – ko tur vairs slēpt) – tā ir iespēja īstenot lielvalstu ambīcijas, kas tur sen bija gaidīts. Taču lai sasniegtu uzstādīto mērķi, ir maksimāli pareizi jāizspēlē rokās esošās kārtis – politiskās, ekonomiskās, militārās un citas.
Savukārt oficiālo personu publiska emocionālā nesavaldīšanās un tukši draudi "pēdējā ķīniešu brīdinājuma" formātā nodrošina stingri pretēju un samērā pozitīvu efektu valstij.
Piecu gadu laikā Krievija saskarusies ar daudziem izaicinājumiem, kas draudēja ar krahu absolūti visam, kas tika iesākts. Taču pat vissaspringtākajos un viskritiskākajos brīžos, kuru bija ļoti daudz, Maskava nemainīgi demonstrēja savaldību un aukstasinīgu pārliecību par saviem spēkiem. Tagad var tikai zīlēt, vai valsts vadība patiešām izmēģināja šo pārliecību vai arī "saglabāja seju", zinot, ka publiski nevar pat dot mājienu par nestabilitāti un uztraukumu.
Lai kā tur nebūtu, rezultāti ir zināmi. Krimas tilts ir uzbūvēts (kā arī enerģijas tilts, kā arī citi pussalai kritiski nozīmīgi infrastruktūras objekti). Importa aizvietošana lauksaimniecībā pārvērta valsti vadošajā spēlētājā pasaules tirgū. Militārā operācija Sīrijā atnesa uzvaru un kvalitatīvi jaunu valsts lomu Tuvajos Austrumos. Neseno un esošo valsts panākumu sarakstu var turpināt ļoti ilgi.
Tādēļ "Gazprom" reakcija "nekad nesaki nekad" tagad tiek uztverta nevis kā mēģinājums maskēt projekta izgāšanos, bet kā parasts Krievijas piegājiens neizbēgamām problēmām, kas pēkšņi parādās: tās vienkārši ir jārisina – bez skaļiem vārdiem un bargiem, taču tukšiem solījumiem.
Rezultātā, neskatoties uz visiem Amerikas augstākā ranga ierēdņu paziņojumiem, Rietumos praktiski neviens nešaubās, ka "Ziemeļu straume 2" tiks uzbūvēta līdz galam un nodota ekspluatācijai. Krievija ir pierādījusi, ka tā nemet vārdus vējā.
Turcija (un ne tikai) par sevi nevar pateikt to pašu.
