Bez Krievijas Minhenes Drošības konferencei šogad nebūtu bijis kodola. Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents Rostislavs Iščenko sarunā ar Sputnik analizēja konferences norisi.
ASV Minhenē demonstrēja augstu vērtējumu sava prezidenta idejai – globālās konfrontācijas smaguma centrs jāpārvieto uz Ķīnu, lai arī valsts sekretārs Maiks Pompeo īpaši uzsvēra Vašingtonas nolūkus arī turpmāk "glābt" Eiropu no lētajiem Krievijas energoresursiem.
Rietumeiropa pēc sirds patikas patramdīja apnikušo Ukrainu. Prezidentu Zeļenski ar viņa runu pabīdīja oficiālā formāta pažobelē.
Paši eiropieši uzrakstīja konferencei ziņojumu "Bezrietumība". No ziņojuma izriet: kopš pagājušās konferences (tā notika pērnā gada februārī) starptautiskajā politikā bija redzamas vien Krievijas uzvaras. Tiesa, vēl gadījās koronavīruss, taču tas jau ir šogad.
Eiropieši no sirds cer, ka Krievija, beidzot ir izsmēlusi savus resursus un tās uzvarām pienācis gals, taču katram gadījumam pauž raizes par situāciju Sīrijā, kur briest kārtējā uzvara: Asads ar Krievijas atbalstu teju teju pārņems kontroli pār Idlibas provinci. Eiropieši ir satraukušies par to, ka, redz, no Idlibas uz "nelaimīgo Turciju", un tālāk – uz Eiropu metīsies miljoniem bēgļu. Patiesībā kaujinieku kontrolētajā teritorijā vienkārši vairs nav tik liela iedzīvotāju skaita, turklāt lielākā daļa to, kam izdevies no turienes tik laukā, labāk bēg uz Sīrijas valdības kontrolētajām teritorijām un pēc tam atgriežas dzimtajās mājās – kolīdz viņu apdzīvotās vietas tiek atbrīvotas.
Idlibā ir vairāki desmiti tūkstoši (30-50) kaujinieku. Taču Eiropā viņus uzskata par "brīvības cīnītājiem". Tādus bēgļus būtu grēks nepieņemt. Pie tam viņu vidū ir arī liels skaits daudzu Eiropas valstu piederīgo. Pakaroja par brīvību, tagad brauks mājās. Varbūt pat tiks līdz galamērķim.
Krievijas "stratēģiskajai pacietībai" ir mērs
Arī šis gads sola turpināt Kremļa ārpolitisko uzvaru virkni. To labi jūt Austrumeiropā. Vietējie režīmi (konferencē tas bija labi manāms) nevar atrast sev vietu starp asu nepieciešamību veidot konstruktīvas attiecības ar Krieviju un esošās politiskās elites (politiķu un partiju) nespēju to izdarīt.
Pie tam Austrumeiropas valstīs esošo politiķu vidū ir daudzi ir gatavi uzsākt mazu kontrolējamu karu, lai tikai nenāktos demisionēt un iegrimt politiskajā aizmirstībā. Saprotot, ka Maskavu vēl vajag pierunāt sākt okupāciju, viņi neiebilst pret pierobežas konfliktu.
Taču Rietumeiropa – ES mugurkauls un NATO sastāvdaļa – nemaz nevēlas riskēt ar tādiem eksperimentiem. Parīze un Berlīne jau sen vēlas atjaunot ar Maskavu normālas tirdzniecības un ekonomiskās attiecības, turklāt pēdējā laikā sāk domāt arī par militāri politisko sadarbību.
Tomēr eiropieši ir ļoti lēnīgi. Viņu ārpolitikas apgriezieni ir neiedomājami ilgi un var nokavēt. Ne velti par vienu no galvenajām Krievijas priekšrocībām, kas nodrošina Kremļa starptautiskās politikas panākumus eiropieši konferencei sagatavotajā ziņojumā nosauca "stratēģisko pacietību".
Būdami rūdīti politiķi vairākās paaudzēs, viņi saprot, ka "stratēģiskā pacietība" nevar būt bezgalīga. Turklāt daži apstākļi mazo Austrumeiropas valstu bezatbildīgo soļu rezultātā, var izsmelt Krievijas pacietību vēl ātrāk. Vienkārši starptautiskajā politikā ir lietas, kas ved pie konfrontācijas objektīvi, neskatoties uz atsevišķu politiķu un/vai valstu gribu. Ja jauneiropiešiem izdosies uzpūst kaut ko līdzīgu militāram konfliktam, Rietumeiropai vienkārši nāksies nostāties viņu pusē. Protams, neviens negrasās karot ar Krieviju nedz Baltijas, nedz Polijas dēļ (un vēl jo vairāk Ukrainas dēļ), taču paziņojumi pašreizējo saistību ietvaros militāri politiskās spriedzes saasinājuma gadījumā Eiropas austrumos novedīs pie Krievijas un Rietumeiropas tirdzniecības un ekonomisko sakaru izbeigšanas.
Dažkārt izmaiņas notiek strauji un negaidīti
Kopumā šī gada Minhenes konference radīja haotiskas kustības iespaidu, kurā Krievija bija vienīgai kopīgais punkts, neatkarīgi no tās lomas vērtējuma (pozitīva vai negatīva). Tas ir jāņem vērā Krievijas kaimiņiem. Ilgi gatavotas izmaiņas dažkārt notiek vienā jaukā dienā, kad tās neviens vairs negaida.
Pasaule stāv uz lielu satricinājumu sliekšņa, un daudzas ietekmīgas valstis uzskata Krieviju par noteiktu spēlēs noteikumu saglabāšanas garantu. Agrāk šķietami skaidrā izvēle konkrētā situācijā vai izrādīties diametrāli pretēja. Vecākie biedri, lai ko viņi solītu, bieži sakārto attiecības uz mazāko biedru rēķina. Sevišķi, ja mazākie biedri nekaunīgi pieprasa visu un uzreiz, nevienam neko nedodot pretī.
"Stratēģiskā pacietība" dažkārt izsīkst pēkšņi un negaidīti, un tad dažs labs ēd savu kaklasaiti, cits priecājas, ka viņš vairs nav "kit" (ukr. val. - kaķis), bet kāds cits – izcīna uzvaru kaujā par Alepo. Katrs pats ir savas laimes kalējs.
