Pirmkārt, analītiķi aktīvi akopo Krievijas un Baltkrievijas prezidentu tikšanās rezultātus un izsaka prognozes.
Otrkārt, Polijā sākusies diskusija par Krieviju, un tās priekšplānā negaidot nācis mazliet piemirstais eksprezidents Lehs Valensa, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Par Krievijas un Baltkrievijas attiecībām Austrumeiropas analītiķi spriež apmēram tā: šķiet, Krievija vairs nevēlas "mainīt naftu pret draudzību". Tātad nupat jau draudzībai pienāks beigas.
Tamlīdzīgas analītikas klīnisks piemērs ir raksts ukraiņu biznesa izdevumā "Kapital". Autori atgādina, cik lielā mērā Baltkrievijas ekonomika ir saistīta ar Krieviju ("vairāk nekā 40% baltkrievu eksporta iet uz Krieviju. Dažas nozares, piemēram, gaļas un piena rūpniecība, kā arī mašīnbūve no tās atkarīgas gandrīz pilnībā"). Pēc tam viņi nonāk pie interesanta secinājuma: "Dialogs par integrācijas ceļa kartēm ir apglabāts vai atlikts uz nenoteiktu laiku. Viss process Minskas acīs zaudē jēgu bez lētas naftas un gāzes."
Tātad Minska ir tik lielā mērā atkarīga no Maskavas ekonomikas aspektā, ka bez Krievijas piekāpšanās integrācija tai nedod nekādu labumu. Paturēsim prātā tādu loģiku un paskatīsimies, kas pa to laiku notika Polijā.
Arī tur Krievijas jautājumā sākās diskusija. Spriežot pēc visa, stimulu tai deva Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš pagājušajā nedēļā apmeklēja Varšavu. Kā jau ierasts, viņš atbalstīja Poliju tās vēsturiskajā konfrontācijā ar austrumu kaimiņu, bet pēc tam piebilda, ka "Eiropas attālināšanās no savas daļas, no Krievijas, ir liela kļūda", un kopīga valoda tomēr jāmeklē.
Acīmredzot, tāds ir "vecās Eiropas" viedoklis: asa konfrontācija ar Krieviju patlaban nav īsti vajadzīga. Maziniet kaislības.
Tā nu poļu politiķi mēģina kaislības mazināt, tiesa, ne īsti prasmīgi. Piemēram, tiklīdz Polijas ārlietu ministrs paziņoja, ka "vēsturiskajā strīdā ar Krieviju jau gūta uzvara" un "pienācis laiks normalizēt attiecības", viņa vietnieks tūlīt piezīmēja, ka Polijai esot tiesības pieprasīt Krievijas reparācijas par Otro pasaules karu.
Paralēli sarosījies Valensa. Bijušais "Solidaritātes" līderis, Nobela miera prēmijas laureāts patlaban dzimtenē nav īsti ietekmīgs. Drīzāk gan viņš strādā skandalozu paziņojumu ekscentriskajā žanrā. Taču bijušais nācijas varonis nezaudē cerību atgūt autoritāti. Pagājušajā nedēļā viņš pat parādījās Krievijas mediju telpā.
Intervijā izdevumam "Sobesedņik" Valensa izklāstīja sekojošas tēzes:
1) viņš gribētu 9.maijā apmeklēt Maskavu;
2) Krievijas un Polijas attiecības var uzlabot;
3) jā, Polija iesniegusi Eiropas Parlamentā un pašu mājās pieņēmusi rezolūciju par to, ka PSRS vainīga Otrajā pasaules karā. Taču Krievijai jāsper solis pretim ("Mani vienmēr mācīja: stiprākais vienmēr pastiepj roku vājākajam. Krievija ir spēcīga, Polija ir daudz vājāka), jāizveido vairākas komisijas par samierināšanos ar Poliju un tā tālāk;
4) "Ja Putins nāks klajā ar tādu piedāvājumu, es piespiedīšu Poliju pieņemt to, lai arī esmu pensijā."
...Bet tagad nāks pats interesantākais. Ir šis un tas kopīgs Leha Valensas, ukraiņu megaanalītiķu un Eiropas darboņu pulka pieejā Krievijai.
To apvieno dzelžaina pārliecība: jebkādas attiecības ar Krieviju veidojas, kad Krievija kaut ko iedod vai piekāpjas. Nevienam no Krievijas partneriem attiecībās ar to vienīgā vēlme ir panākt piekāpšanos un dāvanas.
Tam piekrīt visi – gan Austrumeiropas balodīši, gan Austrumeiropas vanagi. Tikai vanagi veca paraduma pēc turas pie 90.gadu dogmas: Krievija ir uzvarēta uz visiem laikiem, Krievija tikai šķiet stipra, patiesībā tā nupat jau sabruks, re, nesen par to atkal rakstīja "Times". Tāpēc Krievija iedos un piekāpsies, ja spiediens būs stiprāks, uzbrukumi – niknāki, prasības – lielākas. Viņi negrib dot mums miljardu? Tad paprasīsim divus. Pēc tam – četrus, vēlāk – astoņus, un reiz, kad tā sabruks, tā visu atdos,
Toties "baloži", reālisti būdami, uzvedas aptuveni kā Valensa, tas ir, uzskata, ka Krievija iedos un piekāpsies, ja pateikt tai kaut ko labu. Piemēram, teikt, ka tā ir liela. Vai stipra. Vai daļa no Eiropas, tāpēc mums, eiropiešiem, vajadzīga kopīga valoda.
Šie "reālisti" uzskata: ja vārdos pieņemt Krieviju starp radiniekiem, tā uzreiz atplauks un dos visu, ko prasīsi – gan miljardus, gan naftu ar atlaidēm.
Lūk, kas ir pats dīvainākais. Pat tad, kad viņi redz, ka Krievija vairs nepakļaujas spiedienam un par mīlestību nemaksā, viņi to nespēj aptvert. Tas neiekļaujas viņu pasaules ainā. Kā tad tā – Krievija atsakās dot un pakļauties, kas tās par muļķībām! Galu galā, mēs taču vairs neteiksim tai labus vārdus, ja tā nemaksās mums par mīlestību. Vai tiešām Krievija spers tādu soli? Vai tiešām Krievijai ir vienalga, ko mēs par to domājam?
...Kad partneriem beidzot pielēks (ka Krievijai patiešām ir vienalga – Krievijai viņiem netic, nebaidās no viņiem un nelūdz to mīlēt), šķiet, iestāsies īsts šoks un atklāsme.
Tomēr pagaidām gan atklāsme vēl nav nākusi.
