RĪGA, 3. janvāris – Sputnik. Polijas politiskās elites metodiskie ilgstošie pūliņi Krievijai naidīgas vēsturiskās politikas laukā galu galā noveduši pie sagaidāma (taču vienlaikus pēkšņa) rezultāta. Krievijas amatpersonas pievienojušās valstīm, kas apsūdz Poliju par dalību ebreju slepkavībās Otrā pasaules kara gados, raksta Polijas izdevums Myśl Polska. Materiālu pārpublicēja portāls InoSMI.
Tādējādi Krievija pievienojusies asij Vašingtona-Jeruzaleme-Berlīne, kas parādījās vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem formātā VFR-Izraēla. Tādējādi Maskava piestādījusi rēķinu Varšavai par ilggadīgajiem centieniem to diskreditēt, par PSRS pielīdzināšanu Trešajam reiham un centieniem atainot Krieviju par valsti, kas līdz ar Vāciju atbildīgs par Otrā pasaules kara sākumu, konstatēja raksta autors Mačejs Motass.
"Mēs maksājam arī par neprātīgo savienību ar politiskajiem spēkiem Ukrainā, kuri apelē pie OUN-UPA (Krievijā aizliegtas organizācijas – red.), un par sadarbību ar aprindām, kas kultivē poļiem naidīgas neobanderiskās tradīcijas. Tamlīdzīgus sabiedrotos Polija meklēja arī Baltijas valstīs cerībā uz Jageloņu mirāžu atdzimšanu un jauna sanitārā kordona tapšanu. Tomēr Maskavas pacietības mēru šie prometejisma koncepcijas garā tapušie sapņu nepārpildīja," raksta žurnālists.
Viņš atgādināja, ka pārsvarā Polijas vēsturiskās politikas mērķis bija graut Krievijas pēckara pozīciju pamatu, noliegt tās tiesības saukties par uzvarētāju Otrajā pasuales karā un Eiropas atbrīvotāju no hitleriskā jūga. Tas nav uzvarētājs, tas ir okupants un agresors, kā mantru atkārtoja valdība un visdažādākās valsts organizācijas un resori, kas nodarbojas ar tā saucamās vēsturiskās politikas veidošanu. Jāpiebilst, ka pēc 1989.gada tā palikusi gandrīz nemainīga, mainījies tikai noteiktā brīdī izskanējušo tēžu radikālisma līmenis. Līdztekus ritēja metodisks darbs – tika iznīcinātas ar padomju armijas cīņām Polijas teritorijā saistītās piemiņas vietas.
Žurnālists skaidro, ka ka Krievijas vadības tagadējās pozīcijas pamatā esot tīri propagandisks politisks pamats, un tā neatšķiras no rusofobās līnijas, kam sekoja katra Polijas valdība, ko veidoja labējo vai labēji centrisko spēku pārstāvji. Šī līnija Trešajā Polijas republikā kļuvusi par dogmu un nacionālo interešu elementu, kas radušās pēc Polijas un PSRS draudzības shēmas (tikai ar pretēju zīmi).
Krievija jau vairākkārt centusies nepārprotami norādīt saviem partneriem Polijā, ka viņi rīkojas pretēji savām interesēm. Diskreditējot Potsdamas pasaules kartību, Polija nokļūst zaudētājos: tā apšauba savas tiesības uz pēckara periodā saņemtajām teritorijām un mūsdienu robežām. Savukārt, atbalstot banderisko Ukrainu, tā brāļojas ar savu slepkavu mantiniekiem.
Taču brīdinājumi nerada dzirdīgas ausis. Jāatzīst, ka Polija ir darījusi visu iespējamo, lai zaudētu pēdējo sabiedroto daudzos vitāli svarīgos jautājumos. Tagad tā būs spiesta vienatnē reaģēt uz ebreju "nepamatotajām" prasībām un cīnīties pret savu negatīvo imidžu, kas jau vairākus gadu desmitus radīts Rietumos.
"Ar ko mēs varam rēķināties? Ar Savienotajām Valstīm, Vāciju, Izraēlu? Polijas elite kārtejo reizi parādījušas, ka nespēj uzņemties atbildību par valsti un aizstāvēt vitāli svarīgas nacionālās intereses," raksta noslēgumā piebilda žurnālists.
