Viens no pazīstamākajiem un populārākajiem argumentiem pret Krievijas ārējo un iekšējo politiku, kā arī pret jebkādām investīcijām Krievijas aizsardzības rūpniecības kompleksā parasti iekļaujas formulā "ASV jebkurā gadījumā naudas ir vairāk, un Pentagona budžets vienmēr vairākkārt pārsniedz Krievijas federālā budžeta ienākumus, tātad Krievijai nav pat jēgas mēģināt aizstāvēties – vajag kapitulēt un lūgt Vašingtonai piedošanu par visu". Šis arguments norakstīts no amerikāņu analītiskajiem materiāliem, kuru autori, pateicoties tādiem pašiem aprēķiniem un salīdzinājumiem, secina (diezgan naivi), ka konflikta gadījumā ASV viena pati var droši stāties pretī visai pasaulei, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Atstāsim malā faktu, ka kodolsavaldīšanas, hibrīdkaru un asimetrisku ietekmes pasākumu ērā ir ļoti naivi salīdzināt militāro potenciālu no budžeta viedokļa, un paskatīsimies vērīgāk uz amerikāņu armijas leģendāro budžetu. Par laimi, mūsu vietā jau pacentušies ASV valsts auditori – viņi organizējoši visaptverošu Aizsardzības ministrijas finanšu pārbaudi.
Aizokeāna medijus rezultāti šokēja: "Melnais caurums Pentagona grāmatvedībā sastāda 35 triljonus dolāru. Diezin vai tas varētu sagādāt pārsteigumu struktūrai, kas, labi zināms, nekad nav varējusi izturēt auditu bez problēmām, tomēr Pentagonam izdevies šokēt dažus novērotājus ar jauno finansiālo rādītāju publikāciju. Entonijs Karpačo no Bloomberg atklāja, ka 2019.gadā Aizsardzības ministrija atvēlējusi 35 triljonus dolāru "grāmatvedības uzskaites korekcijai", kas krietni vien pārsniedz 30,7 triljonus dolāru koriģējumiem, kas bija fiksēti 2018.gadā," vēsta portāls Yahoo Finance.
Protams, nebūt ne visa nauda ir nozagta vai iekļauta korupcijas shēmās, jo, lai kā gribētos, nevar ieraut korupcijas shēmās summas, kas pārsniedz visu ASV IKP, nerunājot jau par militāro budžetu. Ekonomikas jomā strādājošie aizokeāna žurnālisti saprātīgi atzīmē, ka visas šīs "pārmaiņas grāmatvedībā" veiktas vienkārši tāpēc, lai vispār neviens netiktu skaidrībā ar militārā resora finansēm: lielais skaits pārmaksu, dubulta un pat trīskārša vienas un tās pašas naudas uzskaite, tai pārvietojoties pa dažādiem kontiem un citi finansiālie triki padara neiespējamu līdzekļu tēriņu efektivitātes vērtējumu. Līdzīgs rezultāts tika panākts pēc audita 2018.gadā, kad grāmatvedības korekciju kopsumma sastādīja apmēram 30 triljonus.
2019.gadā Pentagons ar lepnumu atskaitījās par to, ka ticis galā ar veseliem 23% pretenziju, kas radušās 2018.gada auditā, un uzskata to par milzu panākumiem. Bijuši arī mēģinājumi novērtēt finansiālo situāciju "no apakšas", tas ir, veikt konkrēto izdevumu auditu, taču tāpat ar bēdīgiem rezultātiem.
Izdevums Salon citē Afganistānas rekonstrukcijas speciālā inspektora atskaites: "No 10 līdz 43 miljoni dolāru iztērēti vienas degvielas uzpildes stacijas būvdarbiem Afganistālas laukos, (..) 150 miljoni iztērēti elegantām privātajām villām amerikāņiem, kam bija jāpalīdz nostiprināt Afganistānas ekonomika, (..) desmitiem miljonu iztērēti velti neveiksmīgām Afganistānas rūpniecības uzlabošanas programmām, kas vērstas uz lielāka derīgo izrakteņu, naftas un dabasgāzes ieguvi valstī."
Pārulkosim vienkāršākā valodā: militārie apakšuzņēmēji – privātas kompānijas ar ciešiem sakariem amerikāņu politiskajā elitē, vienkārši sazāģējuši naudu no militārā budžeta. Pentagona vai konkrētu militāro programmu audita publikācija saceltu par milzīgu skandālu, taču ik reizi mediji un sabiedrība sameklē sev kādu citu aizrautīgu tēmu diskusijai, bet tiem, kuri pārdzīvo par amerikāņu militārā budžeta apmēriem, jāņem vērā, ka ļoti liela daļa Pentagonā ieguldīto dolāru pārvēršas nevis par tankiem un raķetēm, bet gan par cipariem amerikāņu militāro apakšuzņēmēju un lobētāju kontos.
Ar militāro un "diplomātisko" budžetu izmantošanu politiķu kapitāla pieaugumam saistīts vēl viens svaigs korupcijas skandāls, pareizāk sakot, pazīstamā Vašingtonas korupcijas pētnieka Pītera Šveicera skandalozā grāmata "Korupcijas profili", kurā, piemēram, figurē vēl viena epizode no ASV bijušā viceprezidenta Baidena ģimenes klana biznesa.
"Džeimss Baidens (Džo Baidena brālis – red.) sāka darbu (celtniecības kompānijā – red.) "HillStone" tieši tajā brīdī, kad kompānija sāka pārrunas par lielu kontraktu kara plosītajā Irākā. Pusgadu vēlāk kompānija paziņoja par kontraktu 100 tūkstošu māju celtniecībai. Tā bija daļa no 35 miljardus dolāru vērtā darījuma, ko ieguva Dienvidkorejas kompānija "TRAC Development", (no kuras - red.) HillStone tāpar saņēma 22 miljonus dolāru līgumu ar ASV federālo valdību par būvdarbu projekta pārvaldi Valsts departamenta vajadzībām."
Dienvidkorejas apakšuzņēmēji un viņu amerikāņu partneri – lobētāji no "HillStone" izgāza kontraktu – to atzina paši kompānijas īpašnieki, taču, no otras puses, viņi nekautrīgi runāja ar to, ka kontrakts (un ar to saistītā nauda) bija saņemti, pateicoties politiskajiem sakariem.
"Deivids Rihters, kompānijas dibinātāja dēls, nekautrīgi pastāstīja, ar ko saistīti "HillStone" panākumi valsts kontraktu saņemšānā. Viens no investoriem, kuri piedalījās slēgtajā apspriedē, piezīmēja, ka ir ļoti ērti, ja ir "tāds partneris, kā brālis – viceprezidents".
Šveicera grāmatā detalizēti aprakstīti viceprezidenta Baidena ģimenes locekļu daudzus miljardus vērtie līgumi un biznesa projekti, pie tam dīvainas apstākļu sakritības dēļ viņu panākumi biznesā pagaisa 2026.gadā, tiklīdz Baltajā namā nomainījās administrācija. Tiesa, spriežot pēc jau minētajiem militārā budžeta auditiem, varas nomaiņa nenozīmē, ka mainās arī apšaubāmās finansiālās shēmas.
Šveicers pievērsa uzmanību vēl vienam svarīgam aspektam, kas saberž pīšļos mītu par amerikāņu politiķu neiedomajamo patriotismu. Ja epizodē, kurā Džo Baidena dēls bez jebkādām speciālajām zināšanām saņēma amatu un naudu no Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma", saskatāma vienkārši ASV tradicionālā laupīšana kolonijā, citas epizodes tā raksturot nevar.
Dažos gadījumos augstākstāvošo amerikāņu politiķu ģimenes saņēma naudu nevis no kolonijām, bet gan no Vašingtonas ģeopolitiskajiem oponentiem.
Ko vērts ir viens pats piemērs par investīciju fondu "Rosemont Seneca", ko kopīgiem spēkiem nodibināja Džo Baidena un Džona Kerija bērni.
"Mazāk nekā gadu pēc "Rosemont Seneca" atvēršanas Hanters Baidens un Devons Ārčers bija Ķīnā un saņēma piekļuvi augstākajā līmenī. (..) "Rosemont Seneca Partners" vienojās par ekskluzīvu darījumu ar Ķīnas ierēdņiem, ko viņi parakstīja aptuveni desmit dienas pēc Hantera vizītes Ķīnā kopā ar tēvu. Spēcīgākā finanšu struktura Ķīnā, valsts Bank of China nodibināja kopuzņēmumu ar "Rosemont Seneca". (..) Vārdu sakot, Ķīnas valdība burtiski finansēja biznesu, kas tai piederēja kopā ar divu ietekmīgāko amerikāņu ierēdņu dēliem," Pīters Šveicers stāstīja The New York Post, atsaucoties uz oficiālajiem dokumentiem, kā arī ĶTR un ASV mediju sniegto informāciju.
Žurnālists apgalvo, ka šis kopprojekts pēc tam palīdzējis importēt Ķīnā no ASV dubultas nozīmes tehnoloģijas. Teorētiski tam visam vajadzēja apglabāt vairāku ietekmīgu amerikāņu politiķu klanu politiskās karjeras, taču nekas tamlīdzīgs nenotika.
Kā tad iznāca, ka, neskatoties uz it kā skaļu korupcijas izmeklēšanu un skandaloziem bestselleriem, kuri atklāj ēnu finanšu shēmas, korupcijas uztveres reitingos visā pasaulē ASV atrodas augstās, "tīrās" vietās? Pirmkārt, organizācijas, kas sastāda tādus reitingus, bieži vien (caur starpniekiem) saņem finansējumu no tiem pašiem valsts avotiem vai tiem pašiem ēnu shēmu beneficiāriem. Tātad viņiem ir iemesls nebojāt Vašingtonas imidžu. Otrkārt un galvenokārt: nav neviena, kas vēlētos sagraut esošo korupcijas sistēmu, un konflikts izceļas tikai par to, kas būs tās beneficiārs nākamajā elektorālajā ciklā – republikāņi vai demokrāti. Un šajā kontekstā visi, kas neliekuļoti tic Vašingtonas tīrsirdīgajai vēlmei cīnīties ar korupciju citās valstīs, izskatās milzum naivi. It īpaši, ja parēķināsim peļņu, ko amerikāņu politiķi guvuši uz Irākas, Afganistānas vai Ukrainas ekonomikas gruvešiem.
