Analītiskais centrs RAND Corporation atklājis kārtējo ASV Bruņoto spēku vājo vietu. Institūta speciālisti secinājuši, ka Savienoto Valstu lauka artilērija piekāpjas Krievijas lauka artilērijai, raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Tādējādi amerikāņu profesionāļi atzinuši vēl vienu militāri tehniskās attīstības nozari, kurā valsts atpaliek no Krievijas. Kā zināms, ASV militārpersonas un ekspertus īpaši uztrauc tādas tēmas, kā radioelektroniskās kaujas līdzekļi, pretgaisa aizsardzība, hiperskaņas ieroči, tanku būvniecība un pat kosmoss.
Mēs vērojam, kā agonijā mokās viens no interesantākajiem un populārākajiem mītiem, kas dzimis ASV absolūtās hegemonijas periodā – toreiz milzīga daļa pasaules bija neliekuļoti pārliecināta, ka tamlīdzīga situācija saglabāsies uz visiem laikiem – amerikāņu kolosālā pārspēka dēļ, turklāt par galvenajiem uzskatīja sasniegumus zinātniski tehniskajā (tātad – militāri tehniskajā) jomā.
Jāatzīst, ka tobrīd – pirms 15-20 gadiem – viedoklis izskatījās pietiekami loģiski.
Mūsdienās zinātne ir tik tālu aizgājusi uz priekšu, ka kļuvusi pārāk sarežģīta un dārga. Izplatījies stabils priekšstats, ka valsts, kas nav spējusi gūt kompetences vai zaudējusi tās kādā no aktuālākajām zināšanu jomām, tiek pastumta vēstures ceļmalā – neatgriezeniski, jo vienkārši vairs nebūs cerību panākt pārējos. Tā nu superattīstītās un superbagātās Savienotās Valstis ieguldīja kolosālus līdzekļus zinātnē, tostarp iepirka "smadzenes" no visas pasaules, līdz ar to – arī militārajos izgudrojumus, balstoties uz jaunākajiem progresa sasniegumiem.
Saprotams, ka tādos apstākļos daudziem šķita, ka tagad Vašingtonas priekšrocības ier nepārvaramas un mūžīgas. Pats interesantākais, ka tam sāka ticēt arī paši amerikāņi – eksperti un augstākā līmeņa ierēdņi un uz šīs pārliecības pamatiem būvēja savas valsts politiku.
Rand Corporation par problēmām artilērijā raksta atklāti: kopš 2000. gadu sākuma amerikāņu militārpersonas lielāko uzmanību veltījušas protestu apspiešanai, un par viņu galveno spēku kļuva aviācija.
Pentagona un NATO ierastais "kara" formāts pēdējo gadu desmitu laikā ir labi zināms:
a) iznīcināt kārtējās atstumtās valsts militāro (uzreiz arī civilo) infrastruktūru un lielos armijas grupējumus. Tā kā efektīvas PGA sistēmas nebija, nekas nopietns amerikāņu lidotājus neapdraudēja.
b) pēc tam ar uzlidojumiem vai ar nelielām sauszemes operācijām (ar to pašu helikopteru un lidmašīnu atbalstu) iznīcināt atlikušos pretestības perēkļus, ko veidoja atpalikušie iezemieši ar Kalašņikova automātiem.
Taču tamlīdzīgas metodes novedušas pie ļoti nepatīkamām un Vašingtonai negaidītām sekām. Piemēram, eksperti konstatēja, ka Krievijas artilērija ir efektivāka: krietni mazinājusies amerikāņu artilēristu pieredze, jo artilērijas vienības gandrīz nekad netiek izmantotas, turklāt krietni attīstījušies Maskavas aktīvās mūsdienu artilērijas līdzekļi, piemēram, spēcīgās haubices, reaktīvās artilērijas sistēmas un ballistiskās raķetes.
Realitāte kārtējo reizi apstiprinājusi: nekas nav mūžīgs, neviena visdižākā impērija nespēj mūžīgi atrasties virsotnē, arī ne militārajā jomā.
Līdzšinējais stereotips ir sabrucis no dažādiem viedokļim. Ir Ķīnas piemērs, kas izmantojusi "pasaules montāžas ceha" stāvokli, lai audzētu savu zinātnisko, tehnoloģisko, tātad arī militāri tehnisko skolu. Ir Maskavas piemērs, kas nolēma pievērsties atsevišķiem aspektiem vairākās stratēģiskajās nozarēs, un šī likme nav bijusi velta, jo Krievija ir ieņēmusi līdera vietu pasaule konkrētajās jomās. Ir arī Ziemeļkoreja, kuras pūliņi raķešu būvē ilgus gadus bija izsmiekla objekts, līdz noskaidrojās, ka Phenjana tomēr panākusi savu. Tagad nevienam vairns nenāk smiekli, ir īpaši japāņiem un amerikāņiem.
Bez šaubām, ASV militāro ekspertu satraukums nāk par labu Pentagonam – tas ieinteresēts palielināt budžetu un ieroču izstrādei piešķirtos līdzekļus. Taču tas neko nemaina – speciālistiem tik un tā ir taisnība, kad viņi konstatē amerikāņu militārās mašīnas reālijas un vājās vietas.
Taču problēma ir cita: no agrākajiem laikiem, kad amerikāņu sistēma atradās pasaules un pašapmierinātības kalngalos, tā mantojusi vēl vienu kritisku vājību – nevaldāmu budžeta zāģēšanu ar samērā zemu atdevi konkrētu rezultātu izteiksmē.
Protams, par to Rand Corporation un citi Pentagonam pietuvinātie "smadzeņu centri" runā daudz retāk, tas ir saprotams. Viņiem nav nekādas jēgas zāģēt zaru, uz kura paši sēž.
