Nesen, tikai pirms gada vai pusotra Vācijas kancleres Angelas Merkeles pārrunās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pārsvarā tika skarta Ukraina. Te steigšus vajadzēja apturēt zemessargu uzbrukumu. Te federālā kanclere mēģināja lobēt kārtējās Ukrainas vēlmītes (pārsvarā tās skāra Minskas protokolu izmaiņas par labu Kijevai). Te vajadzēja sasaistīt "Ziemeļu straumes 2" izbūvi ar pietiekama Krievijas gāzes tranzīta saglabāšanu cauri Ukrainai.
Šoreiz bija citādi. Sestdien, 11.janvārī, notika krasas pārmaiņas – Maskavā tika apspriests viss globāli problēmu spektrs. Pie tam Ukrainas tēma ieņēma vietu perifērijā. Krievijas Sistemātiskās analīzes un prognožu centra direktors Rostislavs Iščenko sniedzis Sputnik savu komentāru par Krievijas un Vācijas valstu vadītāju aizritējušo tikšanos.
Starptautiskajā politikā ļoti piesardzīgā Vācija, kas parasti cenšas nemainīt izveidotos formātus, saglabā pat savu laiku nodzīvojušus sakarus, šoreiz pēkšņi, nepārprotami un pēc pašas iniciatīvas grozīja tradicionālos apspriežamos jautājumus.
Krievija arī agrāk neiebilda pret iespēju apspriest un koordinēt savus soļus ar Vāciju. Maskava Berlīni uzskata par dabisku sabiedroto, kas tikai traģiskas nejaušības dēļ nokļuvis oponentu rindās (un tā rezultātā nejūtas labi).
Naida mākslīga kurināšana
Krievijas un Vācijas attiecību vēsture kopš XIX gs. beigām ir veidojusies pretdabiski. Anglosakšu provocētā divu kontinentālās Eiropas lielvalstu konfrontācija deva iespēju iznīcināt Krievijas un Vācijas spēku savstarpējos konfliktos, sadalot abu valstu resursus sev par labu. Ekonomikas izaugsmes, rūpniecības attīstības, tautas radošā ģēnija ziņā, kas dāvā strauju tehnoloģisko attīstību, Krievijai un Vācijai jau XX gadsimta pirmajā pusē vajadzēja ieņemt pirmās vietas pasaulē, ja ne abi pasaules kari, kuros abas valstis bija spiestas karot savā starpā anglosakšu intrigu rezultātā.
Naidīguma gadsimta "pēcgarša" vēl saglabājas. Pagaidām Maskava un Berlīne nebūt nav stratēģiskie partneri, pat ne situatīvie sabiedrotie (domājams, Vācija tikai apzinās, cik nepieciešama ir tāda savienība). Taču diskusijas formāts, ko Merkele ierosināja savā nesenajā vizītē Maskavā, apsteidz formālo attiecību attīstību. Apspriežot globālās problēmas, Krievija un Vācija konstatēja, ka to starpā nav nesamierināmu pretrunu – tās gandrīz vienādi vērtē lielāko daļu procesu mūsdienu pasaulē, saskata aptuveni līdzīgas iespējas izvairīties no sistemātiskās krīzes, kas pārņēmusi pasauli. Tās atrod līdzīgas iespējas atrisināt grūtības.
Nesenās tikšanās laikā vissvarīgākā bija saruna par situāciju Tuvajos Austrumos un gāzesvada "Ziemeļu straume 2" pabeigšana. Tika sniegta informācija, ka gāzesvads tiks pabeigts, lai arī mazliet aizkavēsies. Ar to (Putins pat nosauca termiņus – šī gada beigas – nākamā gada sākums) abi līderi likuši uz spēles savu reputāciju. Tagad gāzesvada ekspluatācijas sākums patiešām ir neizbēgams.
Kopēji darbi satuvina
Kopīgās problemas (pareizāk sakot, to kopīgs risinājums) satuvina. Pēc pārrunām Maskavā Krievija un Vācija ir guvušas papildu saskares punktus.
Abu valstu objektīvās intereses prasa: kopīgo problēmu efektīvam risinājumam nepieciešama politiski ekonomiska savienība (ja ne de iure, tad de facto). Nepārprotami, Berlīne ir ieinteresēta to panākt, ņemot vērā problēmas NATO un ES.
Nezinu, vai Merkele pati, pirms aiziešanas pensijā, paspēs noformēt Krievijas un Vācijas savienību (viņai ir pārāk maz laika, un darbs ir sarežģīts), taču viņa darīs visu iespējamo, lai viņas pēcnācējs (lai kas stātos viņas vietā) nespētu mainīt šo Vācijas politikas stratēģisko virzienu.
Manuprāt, Eiropas politikas smaguma centrs pārvietojas uz Austrumiem, un Berlīnes-Maskavas asij, kas jau sākusi veidoties, labprāt pievienotos Parīze un Roma (Francijas prezidents un Itālijas premjerministrs piezvanīja Putinam tūlīt pēc Merkeles vizītes noslēguma Maskavā un apsprieda tieši tos pašus jautājumus, ko sarunā skāra kanclere).
Pēc PSRS sabrukuma Eiropā sākās ietekmes sfēru (jeb, kā tās dēvē pašlaik, - vitālo interešu zonu) pārdale atbilstoši jaunajai realitātei. Tagad tā atkal mainās.
Tie, kam nav izdevies paspēt iekāpt vēstures vilcienā, atliek tikai apraudāties.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
