Ar tēzi par to, ka Vācijas kanclere nozīmīgos jautājumos apvienojusies ar Krieviju pret ASV, pēc Vladimira Putina un Angelas Merkeles preses konferences nāca klajā raksts avīzes Die Welt pirmajā slejā. Tiesa, jau pirms brīfinga pati Merkeles vizīte Maskavā zināmā mērā sagādāja problēmu Donalda Trampa administrācijai. Vispirms tā bija imidža problēma, taču pēc preses konferences ieguva arī diplomātisku nokrāsu. Ne velti pirms Merkeles vizītes pat britu Financial Times atzīmēja kancleres vizītes Maskavā nozīmi, ņemot vērā kontrastu ar to, kas no tās gaidīts. "Zīmīgs fakts: Merkele nesēžas lidmašīnā uz Vašingtonu," raksta Ivans Daņilovs RIA Novosti.
Taču kancleres kundze spērusi soli tālāk un pēc ilgstošām pārrunām nolēma verbāli apstrādāt dažas amerikāņu sāpīgās vietas, nodemonstrējot, ka saruna ar Putinu bijusi ļoti konstruktīva.
Neskatoties uz sankcijām
Pirmkārt, Angela Merkele atkal pauda negatīvu attieksmi pret ASV eksteritoriālajām sankcijām un uzsvēra: "Ziemeļu straume 2" ir ekonomisks projekts, kas jānoslēdz, "neskatoties uz šīm sankcijām".
"Krievijas prezidents minēja termiņus: pastāv zināma aizkavēšanās, taču to patiešām var pabeigt. Gribu vēlreiz atkārtot, ka mēs neuzskatām par pareizām eksteritoriālās sankcijas, tāpēc atbalstām šo projektu tāpat kā agrāk," paziņoja Merkele.
Krievijas prezidents apstiprināja, ka Krievija pabeigs gāzesvadu: "Mēs neapšaubāmi varēsim to pabeigt patstāvīgi. Nepiesaistot ārvalstu partnerus. Jautājums ir par termiņiem. Būvdarbu noslēgums tiks atlikts par dažiem mēnešiem, taču ceru, ka līdz šī gada beigām vai nākamā gada pirmajā ceturksnī darbs tiks pabeigts un gāzesvads sāks darbu."
Angela Merkele norādīja, ka joprojām pieturas pie tā saucamā Irānas kodoldarījuma, neskatoties uz Vašingtonas prasībām, kas vēlas organizēt maksimālu starptautisku spiedienu pret Irānu un tās ekonomiku. Šajā jautājumā bija vērojama acīmredzama sinerģija ar Krievijas līdera viedokli, kurš uzsvēra: "Jāpanāk, lai tirdzniecības apmaiņas institūts INSTEX galu galā tomēr sāktu darboties," tādējādi paužot atbalstu Eiropas shēmai, kas izstrādāta ar mērķi izvairīties no ASV sankcijām, par kuras izmantošanu Vašingtona solīja sodīt tās dalībniekus.
Uz vācu žurnālista jautājumu par tuvināšanos Krievijai par ļaunu ASV Angela Merkele izteica drosmīgu tēzi: Vācija un Eiropa vispirms ņem vērā savas intereses, bet Krievija – savējās, un patlaban izdodas atrast kopīgas intereses dažos jautājumos, neskatoties uz domstarpībām citos. Vašingtona, ko Merkele nosauca par "sabiedroto" šajā interešu vienādojumā demonstratīvi atrodas "aiz iekavām".
Vācu žurnālista provokatīvais jautājums bija gandrīz nejaušs. Lieta tāda, ka Vācijas kancleres vizīte Krievijā radīja interesantu reakciju ASV. Ja viņu priekšā nebūtu pārrunas augstākajā starptautiskajā līmenī, bet tipisks amerikāņu "seriāls", varētu teikt, ka tā bija īsta greizsirdības scēna, kuras fonā - amerikāņu noslepkavotā irāņu ģenerāļa degošā automašīna.
Ir vērts pamēģināt paskatīties uz situāciju ar Baltā nama un amerikāņu mediju acīm, vismaz tāpēc, lai saprastu, kāpēc Vācijas kancleres vizīte Kremlī radīja tik vētrainu reakciju.
Greizsirdības scēna
Atgādināsim, ka no aizokeāna ekspertu vairuma viedokļa, pēc Donalda Trampa izlēciena Irānā labumu guvis Vladimirs Putins personīgi, turklāt tas ietver ne tikai Maskavas augošo lomu Tuvajos Austrumos, bet arī to, ka faktiski Baltais nams piespiež Emanuelu Makronu un Angelu Merkeli tuvoties Krievijai.
Lai pierādītu šo teoriju, Associated Press novēroja, kā Eiropas līderi rīkojās tūlīt pēc ziņām par Suleimani slepkavību: "Putins bija pirmais pasaules līderis, ar kuru sarunājās Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzzinājis par amerikāņu bezpilota lidaparāta uzbrukumu piektdien. Vienlaikus Vācijas kanclere Angela Merkele brauc uz Kremli, lai apspriestu krīzi Tuvajos Austrumos."
Diezin vai kāds sadzirdēs Kremļa centienus paskaidrot, ka kanclera vizīte nav saistīta ar eskalāciju ASV un Irānas attiecībās. Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs norādīja, ka starp Suleimani slepkavību un Angelas Merkeles vizītes iemesliem "nav nekāda sakara", domājams, lai interpretētu visu vizīti kā Amerikai naidīgu žestu sakarā ar situāciju Irānā, Vašingtonas žurnālistiem pietiks ar to, ka Merkele un Putins tet-a-tet apsprieduši krīzi Tuvajos Austrumos.
Uzmanība jāpievērš arī zināmai "troļļošanai" no vācu oficiālās propagandas puses. Piemēram, valsts izdevums Deutsche Welle savā apskatā par kancleres vizīti Maskavā raksta, ka "laikā, kad ASV un Irāna stāvēja uz kara sliekšņa, Vācijas un Krievijas līderi plānoja tikšanos Maskavā" un "spēku līdzsvara izmaiņas Tuvajos Austrumos var piespiest Berlīni uzticēt Maskavai risinājuma meklēšanu."
Viegli var iedomāties asās emocijas Donalda Trampa administrācijā, kuras pārstāvji skaļi sūkstījās par NATO locekļu Eiropā solidaritātes un atbalsta trūkumu (izņemot tādus satelītus, kā Polija un Baltijas valstis), - viņi gribēja redzēt vispārēju sajūsmu par tik spilgtu amerikāņu militārā spēka demonstrāciju un prasmi risināt sarežģītas diplomātiskās problēmas ar vadāmo raķešu palīdzību.
Melna nepateicība
Amerikāņu mediji, piemēram, MSNBC un The Wall Street Journal jau stāsta, ka "Trampa administrācija lauza galvu, kāpēc Eiropa nepalīdz ASV Irānas jautājumā".
Ja Makrons neizrāda sajūsmu, bet zvana Putinam, ja Merkele lido uz Maskavu, iespējami tikai divi skaidrojumi: vai nu amerikāņi kaut ko izdarījuši nepareizi, vai Eiropas līderiem nav taisnība un viņi nestāda nekādā vērtē visu to, ko Pentagons un Valsts departaments darījuši planētas labā.
Prasme atzīt savas kļūdas Vašingtonai nav raksturīga (tas īpaši attiecas uz Trampa administrāciju), tātad, domājams, Francijas un Vācijas līderu rīcība tiks uztverta kā melna nepateicība.
Pie tam frāze par to, ka Vācija (un visa Eiropas Savienība) strādā savu interešu labā un pat secina, ka dažos aspektos tās intereses sakrīt ar Krievijas interesēm, ir pietiekami skaļa kārtīgam transatlantijas strīdam, jo Vašingtonā patlaban ļoti trūkst politiķu un ekspertu, kuri būtu gatavi samierināties ar to, ka ASV intereses citiem nebūt nav galvenais un vienīgais orientieris iekšējā un ārējā politikā.
Tiesa, diezin vai kaut kas mainīsies pat gadījumā, ja Trampa administrācija sarīkos diplomātisku histēriju. ASV un Eiropas Savienības attiecības, ko apgrūtina savstarpēju sankciju draudi, jau ieviestās sankcijas, tarifu kari, Trampa prasības izmaksāt astronomiskas summas - "nodevas" NATO uzturēšanai, kā arī Trampa militārie izlēcieni Tuvajos Austrumos, jau tāpat ir sabojātas. Vašingtonai nav nemaz tik daudz instrumentu, lai ietekmētu Berlīni, un diezin vai to izmantošana ietekmēs Angelas Merkeles deklarēto vēlmi aizstāvēt Vācijas interesi.
Pie tam Vācijas ekonomisko un diplomātisko nākotnes plānu īstenošana neizbēgami ved pie attiecību padziļināšanas un uzlabošanas ar Krieviju – to nepārprotami demonstrēja abu valstu līderu nesenās pārrunas.
