RĪGA, 9. janvāris – Sputnik, Andrejs Solopenko. 2020. gadā Latvijā var notikt divi jauni referendumi, kas acīmredzami norādīs uz tautas vēlmi atgriezt nozaudēto tiešās demokrātijas tradīciju.
Zīmīgas tautas gribas paušanas
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā un līdz 2012. gadam valstī notika deviņi dažādi referendumi, kā arī vairāk, nekā desmit dažāda veida parakstu vākšanas, lai iesāktu vistautas balsojuma procedūru, ko sekmēja samērā liberāla likumdošana šajā jomā.
Tā, piemēram, lai iesniegtu jautājumu referendumam, pirmajā posmā iniciatīvas grupai gada laikā bija jāsavāc vien 10 tūkstoši notariāli apstiprināti Latvijas pilsoņu paraksti.
Ja šis tautas parakstu skaits tika savākts, Centrālajai vēlēšanu komisijai jau par valsts līdzekļiem mēneša laikā rīkoja otro parakstu vākšanas posmu.
Un ja parakstījās ne mazāk par vienu desmito daļu vēlētāju no daudzuma, kuri piedalījās pēdējās parlamenta vēlēšanās, tad likumprojekts tika iesniegts Saeimā. Ja parlaments atteicās pieņemt dokumentu vai arī apstiprināja to ar būtiskām izmaiņām, tad šajā jautājumā tika rīkots referendums.
Šī procedūra sniedza reālu iespēju pilsoņiem ietekmēt valsts politisko dzīvi. Piemēram, 1999. gadā Andra Šķēles valdība paaugstināja pensionēšanās vecumu un pārstāja maksāt pensijas strādājošiem pensionāriem.
Taču toreizējā opozīcija, ko veidoja "PCTVL" (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā), sociāldemokrāti un Jaunā partija, uzstājās par referenduma sarīkošanu šajā jautājumā. Saskaņā ar likumdošanu, CVK veica parakstu vākšanu, kurā mēneša laikā parakstījās gandrīz 14% pilsoņu.
Referendums kļuva neizbēgams, un 1999. gada novembrī notika tautas balsojums, kurā absolūtais vairākums izteicās par diskriminējošā Pensiju likuma atcelšanu. Tiesa, dēļ tā, ka šajā tautas gribas paušanā piedalījās mazāk, nekā puse pilsoņu no vēlētāju skaita, kuri balsoja Saeimas vēlēšanās, referendums tika atzīts par nenotikušu.
Taču pirms balsojuma valdība tomēr piekrita kompromisam un atcēla dažus pensionāriem nelabvēlīgus grozījumus.
Savukārt 2000. gadā 10 tūkstoši pilsoņu parakstu, kuri uzstājās par valdības plānu privatizēt Latvenergo aizliegšanu, tika savākti rekordīsā termiņā.
Otrā posma laikā, kuru rīkoja CVK, šo iniciatīvu parakstīja vairāk, nekā 300 tūkstoši cilvēku, un Saeima nolēma nenovest situāciju līdz referendumam, pieņemot likumprojektu bez būtiskām izmaiņām. Tādējādi enerģētikas monopolista privatizāciju izdevās apturēt, savukārt tauta parādīja valstsvīriem, ka viņiem tomēr derētu rēķināties ar viņu viedokli.
Referendumu ierobežošana
Tikpat ātri izdevās savākt 10 tūkstošus notariāli apstiprinātus parakstus arī 2011. gadā iniciatīvai par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Otrajā posmā to parakstīja vairāk nekā 12% pilsoņu, un, saskaņā ar likumu, CVK bija pienākums izsludināt referendumu, kas izraisīja šausmīgu sašutuma lēkmi valdošajiem politiķiem.
Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars nosauca to par pretvalstisku akciju, un viņa partija pat centās iesniegt prasību Satversmes tiesā, lai atzītu referendumu par antikonstitucionālu.
Līdzīgs viedoklis bija arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājai Ilmai Čepānei, kura uzskatīja, ka likumprojekts ir acīmredzamā pretrunā ar valsts neatkarību. Pēc viņas domām, demokrātija – tā nav visatļautība un nedrīkst rīkot referendumus par to, kas ienāk prātā.
Tiesa, neraugoties uz tik nesamierināmo pozīciju, referendums tomēr notika un beidzās ar sagaidāmu rezultātu – piedāvājums par krievu valodu, kā otru valsts valodu, ar balsu vairākumu tika noraidīts.
Tai pat laikā pat fakts, ka šāds jautājums tika apspriests, izrādījās tik nepatīkams valdošajiem politiķiem, ka viņi nolēma nekavējoties pielikt punktu šai "liekajai" demokrātijai, pieņemot attiecīgus grozījumus, kuri izslēdza CVK no parakstu vākšanas procesa.
Tagad referenduma izsludināšanai tā iniciatoriem ir jāsavāc vismaz 10% visu vēlētāju parakstu, kas ir praktiski neizpildāms uzdevums, jo pagaidām vēl nevienai organizācijai to tā arī nav izdevies izdarīt.
Tāpat pirms parakstu vākšanas uzsākšanas piedāvāto iniciatīvu ir jāpiereģistrē CVK, kura ir tiesīga atteikt parakstu vākšanu uzsākšanā par likumprojektu, ja tas pēc sava satura un formas nav līdz galam izstrādāts.
Uz šī pamata CVK neatļāva parakstu vākšanu jautājumā, kas bija saistīts ar pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem 2012. gadā, un skolu mācībvalodām, ko 2018. gadā CVK iesniedza Latvijas Krievu savienība, savukārt 2019. gada sākumā - "Jaunā saskaņa".
Tradīcijas atdzimšana?
Tādējādi referendums par otro valsts valodu, kuram drīz būs jāatzīmē 8. gadadiena, kļuva par pēdējo tautas gribas paušanu.
Pēc tā valstī nav bijis nevienas masveida kampaņas, kas ļāva valdošajām partijām nevis vienkārši rīkoties savās interesēs, saprotot, ka neviens nespēs viņus apturēt, bet vispār pārstāt ņemt vērā ievērojama iedzīvotāju skaita intereses.
Sevišķi tas kļuva pamanāms pēc esošās 13. Saeimas ievēlēšanas, kad valdošās partijas, kuras pirms vēlēšanām solīja visu un visiem, beigās neatrada nepieciešamos līdzekļus algu palielinājumam, kas savukārt piespieda medicīnas darbinieku arodbiedrību iziet streikā un pēcāk pievienoties parakstu vākšanai par Saeimas atlaišanu, iesniedzot CVK attiecīgu likumprojektu.
Šobrīd par to jau ir parakstījušies vairāk nekā 44 tūkstoši cilvēku no nepieciešamajiem 155 tūkstošiem, kuru paraksti ir jāsavāc līdz 2020. gada novembra vidum, lai sarīkotu referendumu.
Masveida aktivitāte sākumā dotajā brīdī ir apstājusies, taču nav izslēgts, ka to spēj atdzīvināt opozīcija, kura nepacieta valdošo vēlmi izvirzīt Rīgas domes atlaišanu un nodrošināt pārvēlēšanas uz pieciem gadiem.
Šajā sakarā 44 deputāti pieprasīja prezidentam apturēt likumprojekta pieņemšanu, kā dēļ CVK no 2020. gada 16. janvāra līdz 14. februārim rīkos parakstu vākšanu. Ja parakstīsies vairāk, nekā desmitā daļa pilsoņu, kuri piedalījās Saeimas vēlēšanās, tad arī šajā jautājumā tiks izsludināts referendums.
Tiesa, daži valdošie politiķi jau ir izteikuši šaubas, ka šī parakstu vākšana būs opozīcijai veiksmīga. Taču, kā rāda pagātnes prakse, mēneša laikā savākt nepieciešamo parakstu skaitu ir absolūti reāli.
Un jādomā, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji noteikti nepalaidīs garām iespēju likt valdībai saprast, ka pavisam ignorēt iedzīvotāju intereses tomēr nevajag, turklāt, ka citas šādas tiešās demokrātijas iespējas var arī nebūt.
