Ņemot vērā citus aktuālos notikumus (Teherānas īstenoto Amerikas militārās bāzes raķešu apšaudi Irākā un Ukrainas lainera katastrofu Irānā), kā arī vispārējo starptautisko nervozitāti situācijas Tuvajos Austrumos dēļ, pasākums varēja palikt nemanīts dienas notikumu apskatā – tieši sava ieplānotā ikdienišķuma dēļ. Taču tā vietā gāzesvada atklāšanas ceremonija var kalpot par jaunas vietas un Krievijas lomas simbolu ne tikai reģionā, bet arī pasaulē kopumā.
Vēl pavisam nesen, pirms dažiem mēnešiem, analītikas vadmotīvs, kura tika veltīta "Turcijas straumes" palaišanai, būtu acīmredzams un vienkāršs: Krievija atkal spējusi! Neraugoties uz visām grūtībām un oponentu cītīgi liktiem šķēršļiem, mūsu valsts kārtējo reizi panākusi uzstādīto un daudziem šķietami nesasniedzamo mērķi!
Taču esošo notikumu gaismā šī absolūti pareizā doma ir zaudējusi savu aktualitāti, un pirmajā plānā iziet cita ideja: Krievija, kā kārtības, stabilitātes un drošības bastions pieaugošo triecienu pasaulē.
Vairākus gadus kolektīvie Rietumi pozicionēja Krieviju kā renegātu, kurš konsekventi un apzināti iedragā pasaules sistēmu; kā autsaideris, kurš met izaicinājumu jaunajai lietu kārtībai.
Šajā apsūdzībā darbojas dubultās lamatas. No vienas puses, tika apgalvots, ka esošā sistēma ir vislabākā no iespējamajām, jo tās priekšgalā stāv starojošā rietumu pasaule, kura nes sevī demokrātiju, pilsoņu tiesības un brīvības. Bet no otras puses, tika domāts, ka pat pastāvošās sistēmas nepilnības un trūkumi ir labāki par Maskavas virzīto haosu, – un šis arguments daudziem, jāsaka, bija pat iespaidīgāks.
Jaunās tūkstošgades otrās dekādes vidū daļa planētas pazaudēja rozā brilles attiecībā uz pasaules kārtību, ko izveidoja Rietumi. Krīzes un degradācijas procesi ap to laiku kļuva acīmredzami visiem, savukārt attiecīgo valstu varasiestāžu reakcija uz notiekošo ļoti skaidri izskatījās pēc ārkārtas caurumu aizspraušanas, kā tas bija, piemēram, ar 2015. gada Eiropas migrācijas krīzi. Taču kopumā pieeja "labāk paslikta kārtība, nekā tās absolūtais trūkums" ir samērā taisnīga, tādēļ Krievijas rīcība patiesi izraisīja negatīvu reakciju daudziem spēkiem, tostarp arī tos, kam nebija īpašas simpātijas pret pasaules augstāko sabiedrību.
Taču tas, kas apkārtējiem izskatījās pēc Krievijas sašūpošanas, kura jau tā meta tumšu skatienu uz sistēmu, patiesībā bija jaunas sistēmas veidošana.
Starptautiskajā arēnā pieaug spriedze praktiski visos virzienos, pretrunas pieaug pat tuvāko partneru starpā. Tuvie Austrumi pārdzīvo eskalācijas virkni, kādu tie sen nav redzējuši, turklāt kopīgajā sprādzienbīstamajā mezglā ir iesaistītas praktiski visas reģiona valstis. No Irākas – tālāk no nelaimes – izved savus kareivjus Vācija, Slovākija, Horvātija. Saraksts, visticamāk, turpinās augt. Kuģu tranzīts caur Hormuza šaurumu ir apturēts. Daudzas aviokompānijas, tostarp Aeroflot, īslaicīgi aptur lidojumus virs Irānas. Visu līmeņu eksperti sit trauksmes zvanu par Trešā pasaules kara draudiem. Tirgus krīt, nafta un zelts pieaug cenā.
Šajā fonā Vladimirs Putins atlidoja uz Stambulu, lai atklātu "Turcijas straumi" – kā jau bija ieplānots pirms dažiem mēnešiem. Situācija, kad pasaule sāk vārīties, Krievija demonstrē plānveida darbu paraugu, kurai nevar patraucēt nekādas ārējās vētras. Turklāt tās ietekme ir pietiekami liela, lai blakus tai daudz mierīgāku un nosvērtāku pozīciju ieņemtu lielvalstis, kurām citos apstākļos ir tieksme izteikt asus paziņojumus un spert straujus soļus. Runa tostarp ir arī par Turciju, kura periodiski atļaujas skaļus aizvainotus paziņojumus saistībā ar pastāvošām viedokļu nesakritībām ar Maskavu (pēdējie komentāri skāra Lībiju), taču kopumā konsekventi darbojas izveidotās sadarbības ietvaros.
Krievija pārvērtusies jaunā montāžas punktā, kurš ir gatavs uzņemties – un jau uzņemas – pasaules saturēšanas funkcijas no ieslīkšanas haosā un jaunas globālas sistēmas izveidošanas funkcijas. Turklāt Maskava piedāvā visiem vienkāršus un saprotamus noteikumus: konstruktīva sadarbība, kas balstās uz pragmatisma un savstarpēja izdevīguma principiem. Krievijas un Turcijas attiecību piemērs te ir vēl labāks, jo valstis vēsturiski skaitījās "dabiski ģeolpolitiski pretinieki", kuru domstarpības vienkārši nav iespējams pārvarēt. Taču Maskavai tas ir izdevies.
Un pavisam apzināti "Turcijas straumes" atklāšanas ceremonijā Vladimirs Putins paziņoja, ka divas valstis "demonstrē mijiedarbības un sadarbības piemēru mūsu tautu, visas Eiropas tautu, visas pasaules labā". Gan Tuvajos Austrumos, gan pārējā pasaulē pietiek galvaspilsētu, kur Krievijas prezidenta vārdi tiks uztverti kā tieša uzruna tām ar analoģisku piedāvājumu. Savukārt notiekošie satraukumu raisošie notikumi var daudzus mudināt tā pieņemšanai – galu galā, pēdējo gadu laikā Maskava daudzkārt pierādījusi, ka tā atbild par saviem vārdiem pat vissarežģītākajās situācijās, – un konkurenci tajā Krievijai pagaidām neviens nav sastādījis.
"Turcijas straumes" atklāšana kalpo tam par kārtējo apliecinājumu.
