"Arābu pavasaris" kļuva par lielisku sociālo tīklu reklāmas kampaņu - valstis visā pasaulē ieraudzīja, kā lozungi Twitter, Live Journal un Facebook acu priekšā iegūst satriecošu spēku portālā RIA Novosti stāsta Oļegs Makarenko.
Tunisija, Alžīra, Lībija, Jordānija... visur atkārtojās viens un tas pats briesmīgais scenārijs: sociālos tīklus pārpildīja aicinājumi, uzsaukumi un jaunieši ar gaismas apspīdētām sejām izgāja ielās. Valdība nospieda pogu, internets uz dažām dienām pazuda, taču tas deva pretēju efektu – protestiem pievienojās pat tie, kuri līdz šim neitrāli noskatījās no malas.
Redzot revolūciju ugunsgrēka straujo izplatīšanos, amerikāņu korporācijas ieguldīja līdzekļus satelītu interneta sistēmās, kas ļautu tām virzīt uz priekšu oranžos jautājumus pat slēgtās valstīs ar atslēgtiem mobilo sakaru torņiem. Šķita, ka atlicis pavisam nedaudz, un nekas nespēs apturēt amerikāņu mašīnu: pēc komandas no Floridas katrā pasaules valstī pulcēsies maskoti kaujinieki un būvēs telšu pilsētiņu galvenajā laukumā, lai protestētu pret vietējo "režīmu", un nekādi neizdosies apturēt jaunos revolucionārus – viņi saņems pavēles pa taisno no ASV, caur Ilona Maska satelītu tīklu "Starlink".
Progresīvo jauniešu saldos sapņus kā ar aukstu dušu aplēja reālā dzīve. Pēc desmitgades sākumā gūtajiem spilgtajiem panākumiem oranžo revolūciju vilnis sācis buksēt. "Totalitāro režīmu" valdība iemācījusies lietot internetu, un nenotveramie džo šausmās konstatēja, ka sociālie tīkli ir pārskatāmi abām pusēm un visas viņu darbības, visi kontakti, visi izteikumi un pārvietošanās ir redzamas kā uz delnas.
Noskaidrojās, ka jebkurai valstij naudas tomēr ir vairāk nekā neapmierinātajiem studentiem un pat viņu sponsoriem, ka "tehniski izglītoti" jaunieši patiesībā spēj tikai iestatīt modernu lietotni no oficiālā veikala – tālāk viņu "tehniskās prasmes" nesniedzas. Kad Ķīna deva rīkojumu korporācijai Apple nodzēst programmu, kas ļāva protestu dalībniekiem Honkongā izsekot policistu pārvietošanos, vietējie revolucionāri pavisam apjuka – visi plāni par to, kā informācija slepus izplatīsies pagrīdes hakeru tīklos, kā izrādījās, ir tukšas pļāpas. Gruzdošo protestu ugunsgrēku smagi ietekmēja arī datorspēles "Mūsu laika revolūcija" nodzēšana Google veikalā. Varētu domāt, ka Honkongas jaunieši paslepus nodos viens otram spēli ar bluetooth palīdzību, taču nekā nebija – jaunās paaudzes varenās tehniskās iemaņas pagaisa, tiklīdz noskaidrojās, ka spēli ierastajā vietnē lejupielādēt nevar.
Ķīnas valdība jau sen ir atradusi "triju klikšķu noteikumu". Vai nu viduvējs lietotājs saņem informāciju ar trim peles klikšķiem vai, vīlies savā iecerē, pievēršas citai nodarbei. Uz šī noteikuma balstās pazīstamais Ķīnas firewall – liels starptīklu ekrāns, kas norobežo Ķīnas interneta segmentu no ārpasaules. Nav nemaz tik grūti piekļūt ārējām lapām, taču šim nolūkam vajag vairāk nekā trīs klikšķus, tāpēc lielākā daļa ķīniešu labāk ievēro likumus.
Protams, Honkongas protestu dalībnieki varētu koordinēt darbības ar sarežģītu slūžu palīdzību, kādas izmanto profesionālie sistēmu administratori. Taču viduvējs revolucionārs ir pārlieku slinks, lai vairākas stundas no savas dzīves veltītu tādas sistēmas apguvei. Ja viņš nevar noregulēt savu viedtālruni piecu minūšu laikā, viņš liek to kabatā un ķeras pie kaut kā vienkāršāka.
Šķiet, jau ar to vien pietiktu, lai uz ilgiem laikiem apglabātu oranžo protestu ideju – vismaz līdz brīdim, kad Ilona Maska satelītu internets vairs nebūs tikai tukša reklāma, gluži kā kosmosā palaistā automašīna. Tomēr pēdējos gados vadāmo revoūciju ideja saņēmusi vēl vienu sāpīgu triecienu. Mobilās tehnoloģijas ir pietiekami izplatījušās, lai pilnībā iznīcinātu anonimitāti un atkal pārvērstu mūsu planētu par "globālu ciemu", kurā katrs cilvēka solis acumirklī kļūst zināms visiem apkārtējiem.
Nesen New-York Times sadabūja amerikāņu mobilo tālruņu bāzes fragmentu un nekavējoties izsekoja ASV prezidenta Donalda Trampa pārvietošanos.
Žurnālisti atzīmēja, ka katru mobilā tālruņa īpašnieka soli mūsdienās izseko ducis dažādu kompāniju. Ja jau pats prezidents, kura drošībai seko speciāli apmācītu cilvēku komanda, nevar palikt anonīms, vienkāršs students ar viedtālruni kabatā, protams, dzīvo kā zem mikroskopa.
Nav iespējams gatavot revolūciju, ja katrs tavs šķaudiens, katra saruna un katrs kontakts nekavējoties parādās biedra majora Ļao monitorā, turklāt vēl kopā ar tavu līdzgaitnieku fotogrāfijām un dosjē. New-York Times žurnālisti, droši vien, bija spiesti bāzi nopirkt no hakeriem. Kā zināms, ķīniešu specdienestiem ir tieša piekļuve mobilo operatoru bāzēm, ārējās videonovērošanas sistēmu kamerām un visiem datiem par visu, kas notiek "karstajos" protestu reģionos.
Daži brīnās: kāpēc protesti Honkongā sākās jau martā, bet deviņu mēnešu laikā vēl ne pie kā nav noveduši – ne pie nopietniem revolucionāru panākumiem, ne pie stingras dumpja apspiešanas no kontinentāās Ķīnas varasiestāžu puses. Atbilde meklējama mūsdienīgajās tehnoloģijās. Jaunās tehnoloģijas devušas iespēju Ķīnas valdībai atrisināt problēmu savā stilā: lēnām un mierīgi, ļaujot protestu dalībniekiem izlaist tvaiku un tiktāl apriebties Honkongas iedzīvotājiem, ka notiekošā bezjēdzība kļūst acīmredzama pat naivākajiem dumpiniekiem.
