RĪGA, 26. decembris — Sputnik. Autonomie zemūdens roboti, globālais dronu tīkls visā Pasaules okeānā un spoku kuģi – NATO ir nopietni norūpējusies par Krievijas JKF darbību novērojumiem. Piemēram, aliansi satrauc "krievu zemūdeņu aktivitātes". Plānots tām sekot no gaisa un zem ūdens. Par to, cik efektīva varētu būt tāda taktika, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Cīņa par Atlantiju
Plašajos NATO manevros pie Portugāles krastiem septembrī piedalījās aptuveni astoņi simti kara jūrnieku no Beļģijas, Itālijas, Turcijas, Polijas, Lielbritānijas un ASV. Apbruņojušies ar bezpilota sistēmām, viņi veselu mēnesi mācījās sekot zemūdenēm un kuģiem, atrast un neitralizēt mīnas jūrā. Saskaņā ar mācību scenāriju, galvenais ienaidnieks bija Krievija, pareizāk sakot, tās zemūdens flote.
Rietumi ir satraukušies par "augošajiem draudiem no Krievijas zemūdeņu puses" Atlantijas ziemeļu daļā. Alianse atzina, ka tās rīcībā nav pietiekami daudz kuģu ar mūsdienīgiem hidroakustuskajiem kompleksiem, kuri ļautu atrast atomzemūdenes un klusās daudzfunkcionālās dīzeļa zemūdenes.
Flote nespēj vienlaikus kontrolēt visus Pasaules okeāna punktus, no kuriem potenciāli var nākt trieciens.
Rietumu stratēģi ir īpaši noraizējušies par spārnoto raķešu "Kalibr" nesējiem. Viņi ir pārliecināti: lai labotu situāciju, jāizmanto pēc iespējas lielāks skaits lētu bezpilota sistēmu. 2018.gadā ASV un vēl aptuveni desmit NATO valstis parakstīja vienošanos par jaunu tehnoloģiju kopīgu izmantošanu efektīvām zemūdeņu medībām. Admirāļi tic, ka bezpilota aparāti kardināli mainīs spēku līdzsvaru jūrā un spēs efektīvi stāties pretī pat mūsdienīgākajām un klusākajām zemūdenēm.
Portugālē tika izmēģinātas desmitiem dažādas sistēmas – gan lidojošas, gan peldošas. To galvenais uzdevums – atrast zemūdeni, izsekot to un nepārtraukti noraidīt koordinatas kuģu uzbrukuma grupai.
Elektroniskie izlūki
Citu starpā mācībās tika iemēģināts bezpilota aparāts REMUS 600. Šie droni ASV parādījās jau 2000.gadu sākumā. Irākā ar to palīdžību meklēja mīnas. Attīstītāka sistēma, kas ārēji atgādina četrus metrus garu torpēdu, ir aprīkota ar hidrolokatoru, dažādiem sensoriem un signāldevējiem.
Operators var vadīt šo iekārtu līdz simt kilometru attālumā. Moduļu konstrukcija ļauj mainīt iekārtas. Izstrādātāji atklāja, ka aparāts pārliecinoši strādā līdz 600 m dziļumā vairākas diennaktis un nepieciešamības gadījumā ienirst līdz pusotra kilometra dziļumā.
Tika pievērsta uzmanība arī tā saucamajam Wave Glider. Robots atgādina sērfinga dēli, un tajā iebūvēta sarežģīta izsekošanas aparatūra. Pilnībā autonoms. Izmanto Saules enerģiju un spēj gandrīz neierobežotu laiku pārvietoties pa okeāna virsmu ar ātrumu līdz 2 km/h.
Jāpiebilst, ka Glider savulaik bija civilais projekts, pārsvarā šos aparātus izmantoja naftas kompānijas seismiskās aktivitātes un magnētiskā lauka mērīšanai dziļūdens urbšanas rajonos. Ar to palīdzību tiek meklētas arī noplūdes vietas naftas ieguves un transportēšanas procesā.
Tomēr drons ieinteresēja militāristus. ASV JKS to izmanto vairākos Pasaules okeāna rajonos kā izlūku, vairāku ostu aizsardzībai un meteoroloģisko apstākļu monitoringam.
Pentagons jau sen interesējas par alternatīvām bezpilota iekārtām zemūdeņu medībām. 2010.gadā sākās "zemūdeņu mednieku" flotes veidošanu programmas Anti-Submarine Warfare Continuous Trail Unmanned Vessel ietvaros. Saskaņā ar ieceri, 145 tonnas smagie "spoku kuģi" ilgu laiku autonomi vagos Pasaules okeānu. Tajā var atrasties strēlnieku vai raķešu ieroči un radioelektroniskās cīņas līdzekļi.
Nauda vējā
Patiesībā, pēc ekspertu domām, amerikāņu rūpniecības aspektā šī programma ir tikai kārtējā iespēja izsist no budžeta simtiem miljonu dolāru. Patiesībā tamlīdzīgu līdzekļu efektivitāte nav nekāda augstā. Lai pārklātu visas okeāna zonas, būs nepieciešams tīkls no tūkstošiem mūsdienīgu aparātu, un tas nav pa kabatai pat ASV ar to milzīgo militāro budžetu.
Jāpiebilst, ka starp argumentiem par labu tamlīdzīgu sistēmu izstrādei militārās rūpniecības lobētāji tradicionāli pievēršas "kodoluzbrukuma riskam" ASV no okeāna. Taču labi zināms, ka Krievijas zemūdens kreiseriem tādam nolūkam nevajag tuvoties krastam – jūras bāzes ballistisko raķešu darbības rādiuss ir tāds, ka agresijas apstākļos tās var palaist pat no Krievijas teritoriālajiem ūdeņiem.
Aukstā kara gados padomju zemūdeņu pārvietošanos izsekoja amerikāņu hidroakustiskās novērošanas sistēma SOSUS. Tā ir milzīga barjera, ko veido detektori un kabeļi Pasaules okeāna dibenā. Šķērsojot to, tika fiksēta zemūdenes precīza atrašanās vieta. Šķērsojot vairākus tamlīdzīgus šķēršļus, tika noteikts tās kurss. Pēc tam pret mērķi pavērsās pretzemūdeņu spēki: aviācija, kuģi un zemūdenes. Tiesa, padomju jūrniekiem bija zināma SOSUS elementu atrašanās vietas, un viņi no tām prasmīgi izvairījās.
Nav zināms, vai NATO izdosies tuvākajā nākotnē radīt efektīvāku sistēmu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka Savienoto Valstu un alianses militārpersonas nopietni norūpējušās par militārās paritātes atjaunošanu jūrā, turklāt īpaša vērība veltīta Ziemeļatlantijai. Ne velti reģions, ko bieži dēvē par "Arktikas vārtiem", iekļauts ASV 2. flotes atbildības zonā – Pentagons pavisam nesen pieņēma lēmumu par tās atjaunošanu.
