Attieksme pret krievvalodīgiem iedzīvotājiem Latvijā, kuri sastāda gandrīz 40% visu iedzīvotāju, nav vienkārša un prasa izpēti. Vairums oficiālās varas pārstāvju – gan radošai, gan zinātnes inteliģencei pastāv tieksme uzskatīt, ka nekādu krievu valstī vispār nav.
To, piemēram, pierāda tādi noliedzoši epiteti, kā "nepilsonis", "nelatvietis" vai "ne nacionālā minoritāte". Tā sakot, "ne" nav sodāms, kas arī ir secināms no aktuālākā Satversmes tiesas lēmuma, kura nolēma, ka iespējas mācīties dzimtajā valodā atņemšanas krievu bērniem – tas ir nekas cits, kā demokrātijas uzvara. Jo vienā pusē ir vesela tauta, bet otrā – nekas, tukša vieta.
Kas mums galvā, neredzamās cepures vai?
"Tā ir apzināšanās problēma, nevēlēšanās mūs aizskart, mēs automātiski esam izslēgti. Tā ir ieprogrammēts. Mēs draudzējamies, taču apziņas līmenī mūsu nav," tā Rīgas Krievu M. Čehova teātra direktore Dana Borka paskaidroja to fenomenu, ka nesenajā teātra balvu pasniegšanas ceremonijā godalgas tika pasniegtas septiņpadsmit kategorijā, taču Rīgas Krievu teātris netika atzīmēts vispār.
Citi, politiskā spektra radikālie pārstāvji, nevar noliegt lielas daļas krievvalodīgo skaita klātbūtni Latvijā. Citādi viņiem nebūtu uz kā pamata būvēt savu vēlēšanu politiku.
Taču šajā vidē, Latvijā dzīvojošos krievus, poļus, ukraiņus, baltkrievus un ebrejus uzskata par "invāzivu sugu" – organismiem, kuri veica ekspansiju uz Latvijas teritoriju no ārzemēm un izstumj vietējos ar svešādu uzvedību, lielo un vareno valodu un uzvedību, kura traumē vietējo iedzīvotāju smalko mentalitātes uzstādījumu.
Aizsardzības akadēmijā mūs saskatīja
Neliela daļa progresīvās sabiedrības tomēr tiecas pie domas, ka krievvalodīgie iedzīvotāji Latvijā tomēr pastāv. Uztraukumu raisa tikai tas, ka tie, kas saskatījuši, lielākoties strādā Aizsardzības ministrijā, taču arī tas jau ir kaut kas.
Tā, nesen Saeimas Stratēģisko komunikāciju apakškomisija izskatīja pieeju kā ietekmēt nelatvisko sabiedrības daļu. "Komunikācija ar Latvijas nacionālajām minoritātēm" izstrādi deputātiem prezentēja politoloģijas doktore, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiju pētījumu centra eksperte Ieva Bērziņa.
Tostarp ziņotāji atzīmēja, ka Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kā sava veida dzimumzīmei, ir raksturīga zināma apspiešana.
Vita Anda Tērauda no partijas "Attīstībai/Par!" painteresējās, kā tad krievvalodīgajiem izpaužas apspiešanas izjūta? Vai tā netiek nodota jaunajām paaudzēm? Jādomā, ka viņa bija domājusi pasakas, leģendas un ticējumus, kurus Latvijā krievu vecmāmiņas un vectētiņi nodod saviem mazbērniem.
Pirmā šāda leģenda datējama ar 90. gadu sākumu, un tajā teikts, ka Latvijas Tautas frontes aktīvisti piemānīja krievus, kuri plecu pie pleca ar latviešiem uzstājās par Latvijas neatkarību no PSRS. Šodien šādus stāstus var salasīt jau desmit sējumiem.
Attiecībā uz šo pētniece no Aizsardzības akadēmijas Bērziņa paziņoja, ka šāda liela, taču nebūt ne lieliska izjūta, kā apspiešanas izjūta, pirmām kārtām ir raksturīga vecākas paaudzes cilvēkiem.
Mēs neesam vergi. Un kā ir ar jums?
Un ziniet, laikam, šāda lietu kārtība Latvijā neapmierina visus. Apspiešanas izjūtai ir jābūt visām krievvalodīgo paaudzēm. Viens no pierādījumiem šādai pieejai varētu skaitīties nesenā publikācija Latvijas krievu medijos, kur tiek minēts fragments no kāda latviešu rakstnieka, "Trīs zvaigžņu" ordeņa kavaliera Gunāra Janovska grāmatas.
Vis jau būtu labi, taču šis literārais darbs ir iekļauts skolas obligātās literatūras sarakstā. Tātad tā ir jālasa gan latviešu, gan krievu skolēniem.
Sniedzam fragmentu, kurš izraisīja sašutumu un, laikam, pat saspieda kādam dvēseles stīgas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka krievu dvēsele, kura tradicionāli skaitās plaša (atcerieties dziesmu "Plaša dvēsele mana dzimtā"), šajā opusā tiek saukta par šauru.
"Ja tu satiecies ar krievu, tad runā ar viņu tā, it kā tu stāvētu otrā stāva logā un viņš apakšā pagalmā līdz ceļiem mēslos un dubļos, jo tik liela starpība ir starp igauni un krievu. Esi pieklājīgs un ledaini laipns, reizēm pat uzsmaidi. Negāz pa purnu, bet skaties uz viņu no augšas, un tu redzēsi, kā viņš tevis bīsies. Tā suns bīstas vismazākā skarbuma nokrāsas sava saimnieka balsī, un krievs savā šaurajā dvēselītē vēl šodien nav nekas cits kā tatāru pātagotais vergs, kāds viņš ir bijis gadu simteņiem, tikai pipku pār viņa kūkumā saliekto muguru šodien dancina mongolis čekista uniformā."
Intervijā LTV raidījumam "4. studija" Ieva Grahoļska – Rīgas 10. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja – paziņoja, ka šis daiļdarbs veicina patriotisma attīstību.
"Es neko labāku neesmu redzējusi un lasījusi pa visiem šiem gadiem. Uzskatu, ka tas ir latviešu literatūras zelta fonds. Grāmata ir ārkārtīgi laba, pateicīga, to ir viegli lasīt," ar pārliecību paziņoja viņa.
Sev neapspiediet
Nu, laikam, ne visiem šo grāmatu ir viegli lasīt, citādi šis daiļdarbs nebūtu izraisījis tik lielu sašutumu skolēnu vecākiem. Un nebūt ne visiem grāmata izraisīs patriotisma lēkmi. Par to derētu zināt Aizsardzības akadēmijā.
Un attiecībā uz simts gadu verdzību… Lai nu kam, bet latviešiem, laikam, nepienākas runāt par šo tēmu. Ka tik sev kaut ko neapspiež.
Atceros, ka Artūrs Priedītis portālā Pietiek.com rakstīja: "Latviešu mazvērtības komplekss ir ģenētiski cementēts, un iemesls ir tautas politiskais stāvoklis, vienmēr dzīvojot citas tautas politiskajā pakļautībā. (…) Šī misija ģenerē svešai varai verdziski padevīgu tautu. Verdziski padevīgā tauta sevi neciena un sevī sistemātiski kultivē mazvērtības kompleksu."
Un pie reizes arī citiem. Kopā taču jautrāk.
