Simtiem jūras kājnieku, desmitiem bruņutehnikas vienību un desanta operācijas tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes: 2020. gadu vidū Krievijas flote saņems principiāli jaunus peldlīdzekļus – universālos desanta kuģus. Konstruktori, kuģu būvētāji un bruņotie spēki jau saskaņo projekta detaļas un nākamo UDK uzdevumus, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Helikopteru bāzes kuģi taps Kerčas kuģu būvētavā "Zaļiv". Divus universālos doku kuģus plānots sākt būvēt 2020.gadā, Krievijas kara flote tos saņems 2025. un 2026.gadā. Nākotnē, iespējams, sērija tiks turpināta.
Pagaidām nav zināms, saskaņā ar kādu tieši projektu tiks būvēti kuģi. Atgādināsim, ka pēc līguma laušanas ar Franciju par "Mistral" tipa helikopteru bāzes kuģu piegādi, Krievijas konstruktoru biroji sagatavoja vairākus variantus. 2015.gadā Ņevas projektēšanas un konstruktoru birojs iepazīstināja ar UDK "Priboi" koncepciju. Kuģis, kura tonnāža sasniedz 14 tūkstošus tonnu, spēj divus mēnešus uzturēties autonomā reisā, maršruta attālums – 11 tūkstoši kilometru. Uz "Priboi" plānots izvietot astoņus helikopterus Ka-27 un sešus desanta kuterus, kā arī līdz 500 desantniekus un 60 bruņutehnikas vienības.
Krilova Valsts zinātniskais centrs piedāvāja savu helikopteru bāzes kuģa variantu. Tas ir lielāks – pustrimarāns ar 24 tūkstošu tonnu tonnāžu. Uz klāja un tilpnēs plānots izvietot 16 helikopterus Ka-52, transporta un kaujas Ka-29 un daudzfunkcionālos Ka-27. Kuģis var uzņemt līdz 500 desantniekus un 50 kara tehnikas vienības. Jūras kājniekus plānots izsēdināt krastā ar vairākiem desanta kuteriem "Serna" vai "Raptor". UDK ātrums pārsniedz 20 mezglus, maršruta attālums – tāds pats kā "Priboi", taču autonomais reiss ir īsāks – aptuveni 30 diennaktis.
Pašaizsardzības nolūkiem kuģi plānots aprīkot ar 76 mm artilērijas iekārtu AK-176M, vairākām 30 mm artilērijas iekārtām AK-630 "Duet", pāris zenītraķešu kompleksiem "Pancirj ME" un pretzemūdeņu kompleksiem "Paket NK".
Zemūdeņu mednieki
Jāpiebilst, ka Krievijas militārās rūpniecības kompleksam jau ir tamlīdzīgu kuģu būves pieredze, taču PSRS militārās doktrīnas īpatnības paredzēja būtisku atšķirību no citu valstu helikopteru bāzes kuģiem – gan ārējas, gan risināmo uzdevumu spektra ziņā. Padomju Savienība neplānoja uzbrukumus "banānu" republikām – pietuvināt kuģus-dokus šo valstu krastiem, aizsargāt krastu un izsēdināt desantu ar atbalstu no gaisa. Desanta operācijām PSRS tika piešķirta otrā plāna loma, bet jūras kājnieku nogādāšanai operācijas vietā un izsēdināšanai krastā parasti tika izmantoti lielie desanta kuģi.
Padomju admirāļus daudz vairāk satrauca iespējamā pretinieka atomzemūdenes. 60. gados kuģu būvētājiem tika uzdots izstrādāt kreiseri-helikopteru bāzes kuģi cīņai ar zemūdenēm, kas spētu patstāvīgi fiksēt, izsekot un likvidēt tās lielā attālumā no dzimtajām bāzēm.
Pēc dažiem gadiem Melnās jūras flote saņēma divus tādus kreiserus – "Moskva" un "Leningrad". Tiem bija ļoti neparasta konstrukcija. Priekšdaļa izskatījās ierasti – latīņu burta V formā, taču vidusdaļā korpuss būtiski paplašinājās. No augšas kuģis atgādināja bumbieri. Šis risinājums ļāva paplašināt lidaparātu klāja laukumu.
Angāros atradās vieta 14 pretzemūdeņu helikopteriem, kuri pēc kārtas devās kaujas patruļās, nometa jūrā hidroakustiskās bojas un nodarbojās ar izlūkošanu. Uz "Kondoru" klāja bija spēcīgas radiolokācijas iekārtas un bruņojums – kreiseri bija aprīkoti ar pretzemūdeņu raķešu iekārtu (tā izmantoja arī munīciju ar kodolgalviņu), 533 mm kalibra torpēdu aparātiem, reaktīvajiem bumbu metējiem, zenītraķešu kompleksiem un artilērijas iekārtām.
Taču kuģiem bija būtiski trūkumi. Piemēram, nestandarta formas dēļ vētrā kreiseri "ierakās vilnī". Pār klāju plūda ūdens, kas viegli varēja sabojāt daļu iekārtu. Turklāt kuģa vadībai un sistēmu apkalpošanai bija nepieciešams liels skaits darba roku – ekipāžu skaits varēja sasniegt 800 mtrožus un oficierus.
Tomēr helikopteru bāzes kuģi sekmīgi pildīja uzdevumus Vidusjūrā un Atlantijā. Pie tam ne tikai tiešos uzdevumus – cīņu ar zemūdenēm, bet arī piedalījās glābšanas un meklējumu operācijās. Piemēram, 1974. gadā "Leningrad" tika izmantots Suecas kanāla atmīnēšanas misijā.
Kreiseris tika norakstīts 1991. gadā un pārdots metāllūžņos Indijas kompānijai. "Moskva" nodzīvoja mazliet ilgāk – pēdējo reizi jūrā tas izgāja 1993. gadā, pēc tam to pārvērta par peldošu kazarmu, bet 1997. gadā tāpat pārdeva metāllūžņos.
Kopējā ideja
Rietumvalstu helikopteru bāzes kuģu būves pieredze ir daudz plašāka. Īpašus panākumus šajā jomā guvuši amerikāņi. Kopš 70.gadu vidus ASV JKS izmanto UDK "Tarawa" – milzīgus ekspedīcijas kuģus, kas spēj nogādāt desanta operācijas vietā līdz divus tūkstošus jūras kājnieku, desmitiem bruņutehnikas vienību un helikopteru.
Tie nokalpoja flotei līdz 2015. gadam, kad tos nomainīja modernākie "Wasp". Tāpat ASV jau uzbūvēts un flotei nodots jaunās desanta kuģu sērijas "America" pirmais kuģis.
Jāpiebilst, ka PSRS plānoja būvēt līdzīgus desanta kuģus. 80. gadu vidū konstruktori izstrādāja universālā desanta kuģa projektu ar šifru 11780. Tas bija tik līdzīgs amerikāņu analogam, ka neoficiāli tika iedēvēts par "Ivan Tarawa".
Milzīgā peldošā doka tonnāža pārsniedza 30 tūkstošus tonnu. Uz 200 metrus karā lidaparātu klāja varēja nosēsties gan helikopteri, gan jūras bāzes lidmašīnas Jak-38. UDK varēja uzņemt vairāk nekā tūkstoš desantniekus, 40 tankus un 15 bruņutransportierus. Tomēr augstāko militārpersonu starpā radās domstarpības, un projekts netika īstenots. Galu galā, pēc PSRS sabrukuma darbiem tika pielikts punkts
