"Polijas flote iet pa burbuli" – raksts ar tādu virsrakstu publicēts "Rzeczpospolita" – vienā no galvenajām Polijas ikdienas avīzēm. Zināma taisnība tur ir. Nesen Polija atzīmēja JS dibināšanas 101. gadadienu un 20. jubileju dalībai NATO. Publikāciju analizē militārais eksperts Aleksandrs Hroļenko.
Profesionālos svētkus (26. novembrī) poļu kara jūrnieki sagaidīja lielākoties pie piestātnēm vai krastā, Pasaules okeāna plašumi viņiem nav pieejami. Vidējais valsts JS kuģu vecums sastāda 35 gadus, un 90% kaujas vienību ir pārsnieguši normatīvo ekspluatācijas termiņu. Faktiski vērojama ilūzija par to, ka valstij ir cīņasspējīgi jūras spēki. Aizsardzības ministrijas pašreizējos plānos JS attīstība nav atrodama.
Interesanti, ka pasaules reitingā Global Firepower Polijas JS glaimojoši atveltīta 28. vieta (starp Alžīriju un Taizemi), taču statistika liecina, ka Polijai ir viena korvete, 2 fregates, 4 patruļas kuģi un divi desmiti mīnu tralētāju. No 3 dīzeļzemūdenēm viena ir remontā, divas ir pārsniegušas ekspluatācijas resursus.
Situācija Baltijas valstīs ir vēl sliktāka. Pasaules jūras karaspēku reitingā (atgādināšu, ka Global Firepower ir rietumu analītiķu produkts) Lietuva, Latvija un Igaunija ieņem attiecīgi 90., 85. un 102. vietu no 113 iespējamajām. Tām nav ne cīņasspējīgu karakuģu, ne zemūdeņu, kara jūrnieki ar antikvāriem peldlīdzekļiem pārsvarā pilda robežsardzes un policijas funkcijas.
Divdesmit gadu darba iznākums
Starptautiskais Aizsardzības pētījumu centrs Tallinā oficiāli konstatējis JS degradāciju, Baltijas valstu nespēju aizsargāt savu jūras robežu. Atskaitē atklāti norādīts: NATO jūras spēki nespēs savlaicīgi sniegt palīdzību Baltijai, jo tie pievērsuši uzmanību Atlantijai. Jāpiebilst, ka atskaites autori ir kompetenti speciālisti ar lielu militārā dienesta pieredzi: vācu pensijā izgājušais viceadmirālis Henrihs Lange, ASV JS veterāns Bils Kombss, bijušie Lielbritānijas un Lietuvas aizsardzības ministriju darbinieki Tonijs Lourenss un Tomass Jermalavičs.
Pārredzamā nākotnē mīnu karš Baltijas jūrā netiek prognozēts, taču visu Baltijas valstu jūras spēku kaujas vienības pārsvarā veido mīnu tralētāji. Piemēram, Lietuvas JS nopirka Vācijā divus vecus tralerus; tagad Lietuvas rīcībā ir trīs tralētāji un četri patruļas kuģi). Latvijas JS Nīderlandē iegādājās četrus antikvārus mīnu tralētājus (tagad to ir pieci), un vēl tai ir aptuveni desmit patruļas kuteri. Igaunijas rīcībā ir trīs tralētāji, ražoti Lielbritānijā 80. gadu beigās un turpat 2000. gadu sākumā norakstīti (tas ir viss valsts JS saraksts). Par mūsdienīgu cīņu jūrā ar augsti tehnoloģisku (raķešu) ieroču un radioelektroniskās cīņas līdzekļu pielietošanu šie "vecīši" var tikai sapņot. Pie tam Krievija nekad nemīnēs Baltijas jūru, ko tā aktīvi lieto mierīgos ekonomiskos nolūkos (atcerēsimies maģistrālos cauruļvadus). Kas tad īsti slēpjas aiz NATO paradoksālās paplašināšanās uz austrumiem, 20 gadus ilgās klātbūtnes Baltijas reģionāun regulārajiem manevriem Krievijas robežu tiešā tuvumā?
Krievijas Baltijas jūras flotes pastiprināšanās ir likumsakarīga reakcija – Ziemeļatlantijas alianses reģionālās aktivitātes un ASV investīciju iespējamās agresijas placdarmā (atcerēsimies nesen publicēto NATO spēku plānu par KF Kaļiņingradas apgabala ieņemšanu) pašsaprotams iznākums. 2019. gadā vien Baltijas jūras reģionā (tostarp Polijā) notika astoņas no 17 galvenajām NATO mācībām. Tajās piedalījās milzīgi starptautiskie grupējumi. Provokatīvajos apstākļos Baltijas valstu jūras spēki tā arī nav izveidojušies.
