Jūs taču zināt, kā mēdz būt ģimenes strīdos? Bieži viens no tā dalībniekiem nopietni apvainojas, taču izliekas, ka viņam viss ir vienalga, viņš ir jautrs un pārliecināts par sevi, tikai ignorē savu pāridarītāju – "es ar tevi nerunāju". Vienā rāvienā pat neaptversi, ka cilvēks slēpj aizvainojumu. Tikai kāds vārds, ziņa vai pļauka var kļūt par detonatoru. Aizvainojumā raustās zods, no acīm plūst asaras, varbūt sākas histērija.
Nekad nepiedošu!
Izskatās, ka "Latvijas tautu saimē" plosās līdzīga drāma – gluži kā meksikāņu seriālos. Nesen latviešu politiķis, mācītājs un žurnālists (tā tik ir kompānija) vienlaikus, iepriekš nesarunājuši, atklāja, ka visus šos gadus latvieši, izrādās, jutušies aizvainoti uz krieviem. Spriediet paši.
Komentējot Krievijas ĀM paziņojumu par PSRS un Vācijas Neuzbrukšanas līgumu (Molotova un Ribentropa paktu), Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības loceklis Jānis Iesalnieks savā Twitter uzsrakstīja: "Uz komunistu sirdsapziņas ir vairāk nekā 100 miljoni upuru visā pasaulē, arī daudzi tūkstoši latviešu. Viņi manu valsti paverdzināja 50 gadus. Es to viņiem nekad nepiedošu, lai kā viņi sevi šodien nebūtu pārzīmolojuši."
Principā, ir skaidrs, kam Jānis nepiedos. Runa nav par Molotovu un Ribentropu. Pat ne par vāciešiem. Runa ir par krieviem, kuri "paverdzinājuši viņa valsti" – to Jānim iekala galvā skolas solā.
Nav apvainojušies, taču naidu kurina
Savukārt savā pasaules uzskatā Nacionālajai apvienībai tuvais mācītājs un teoloģijas doktors Guntis Kalme savu 60. jubileju nosvinēja ar nacionālajai identitātei veltītu pasākumu Kara muzejā. Neatkarīgā stāstīja, ka sapulcē pārsvarā skanējušas patriotiskas runas.
"Kuru ceļu iesim? Vaimanātāju, pašapsūdzētāju, sevis noliedzēju vai cīnītāju un varoņu ceļu? Zināt nodevējus un stukačus vajag, tautai jāzina ne tikai savi varoņi, bet arī antivaroņi, lai saprastu, kā top par tādiem, lai neiekristu uz tiem banālajiem un primitīvajiem kārdinājumiem - bailes, godkāre, mantkāre u.c., ar kuriem kādreiz tiekam mūsu ienaidnieku - visu veidu - garīgo, morālo, politisko, militāro - pārbaudīti. Arī mums nodarītās pārestības aizmirst nedrīkst, jo tas ir noticis ar mūsējiem."
Nav ne mazāko šaubu, par kādiem ienaidniekiem ir runa. Tam veltīta gandrīz visa Latvijas Nacionālās drošības koncepcija. Pie tam no citētā izteikuma ir skaidrs, ka nacionālpatrioti ir ļaunatminīgi: "Nu ko jūs, es nemaz neesmu apvainojies. Tikai naidu audzēju."
Bet vainīgs ir Puškins...
Un tad vēl nāca tīri sievišķīga histērija. Žurnāliste un rusofobe Elita Veidemane Neatkarīgajā raksta par "nepateicīgo krievu" protestiem pret visas izglītības pāreju pie mācībām latviešu valodā, piemin Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumus (žurnālistes prātā - paskvilas) un Tatjanas Ždanokas (hronisko otrgadnieku) piketus:" Vai šiem jampampiem neienāk prātā, ka tie ir visdrošākie paņēmieni, lai latviešiem līdz brošai pieriebtos pilnīgi viss, kas ir krievisks? Pat tas, kas patiešām ir vērtīgs - krievu kultūra, māksla, valoda? Bet varbūt tāds ir viņu mērķis - pieriebties?"
Mīļā Elita. Nu, tas jau pieder pie kategorijas "pievāc savas mantiņas un nečurā manā podiņā". Ticiet man, A.Puškinam it nemaz nerūp, vai viņu lasīs Elita Veidemane. Tā nav ne Puškina, ne Nabokova, pat ne Latvijas krievu problēma. Problēmas ir tiem, kas klasiķus nelasa un nepazīst. Atklāti sakot, problēma nav liela.
Tomēr publiciste, pati neko nenojauzdama, uzkāpusi uz varen sāpīgas varžacs. Latviešu valodas vardarbīgā uzspiešana krieviem jau sen un, šķiet, nemainīgi likusi vairākumam novērsties no titulētās nacijas kultūras. Lai arī tā (kultūra) ne pie kā nav vainīga. Krievu apziņā tīri psiholoģiski, protesta līmenī parādījusies barjera. Jā, arī tā mēdz gadīties strīdos ģimenē. "Mani neinteresē tas, kas tev ir tuvs."
Var jau būt, ka arī latviešu kultūrai zaudējums nav liels. Taču te būtu vietā runāt par kultūras tirgus attiecībām. Jebkura kultūra mūsdienās izdzīvo un attīstās, ja tai ir pieprasījums. Latviešu kultūra būtu labāk pieprasīta, grāmatu tirāžas un pārdoto biļešu skaits būtu lielāks, ja par to interesētos vēl vairāk nekā trešā daļa valsts iedzīvotāju. Skaidrs, ka latviešu kultūra ir mākslīgi pacelta tirgū un iztiek uz dotāciju un nodokļu rēķina, ko, starp citu, maksā arī krievvalodīgie. Taču diezin vai tai ir pa spēkam pārciest tirgus samaitājošo ietekmi.
Tā mūzika skanēs mūžam?
Ģimenes konfliktos mēdz būt anomālijas un patoloģijas, piemēram, cilvēks var apvainoties un noslēgties uz ilgiem gadiem. Tā aptuveni notiek Latvijā. Un nav nekādas cerības, ka tuvākajā gadsimtā latvieši mums "piedos", lai arī es personīgi nejūtu ne mazāko vainu. Drīzāk gan otrādi. Jau sen pāršāvuši pāri strīpai.
Lai arī krievi nerīko protestus ielās un nedumpojas, neizgāž aizvainojumu kopā ar emocijām, skaidrāks par skaidru, ka arī viņi ir aizvainoti. Turklāt šajā strīdā viena puse nu jau trešo daļu gadsimta atklāti ņirgājas par otro – tai ir administratīvais, tiesiskais un finansiālais resurss.
Nesen partija "Saskaņa" pauda viedokli par izglītības pāriešanu uz valsts valodu. "Valdības iecere ir vēl viens solis prom no eiropeiskām un Rietumu vērtībām. Tas būs sitiens mazākumtautību kultūras identitātei, viņus pazemos, vairos nestabilitāti un nesaskaņu sabiedrībā."
Nesen vētrainu atbalsi internetā rada krievvalodīgā Latvijas iedzīvotāja Mihaila Levicka emocionālā uzruna Facebook – viņu sadusmojusi perspektīva viņa bērniem pašu valstī kļūt par otrās šķiras cilvēkiem.
Vārdu sakot, krieviem nav vajadzīgi piemēri, kā viņi 30 gadus pazemoti un izņirgāti. Tagad mēs zinam iemeslu un diagnozi – patoloģiska aizvainojamība un "baisa atriebība", kam jāturpinās, kamēr vēl kaut kur palicis dzīvs kaut viens latvietis. Tātad – mūžīgi, ja ticēsim Satversmes preambulai, ko sarakstījis valsts tagadējais prezidents.
P.S. Un vēl par ģimeni. Nesen draudzene (viņa apprecējusies ar latvieti, abu dēlam jau 12 gadi) žēlojās, ka pēdējā laikā dzīvesbiedrs tīšām pēc iespējas skaļāk mājās ieslēdz latviešu dziesmas, lai viņa ātrāk integrētos. Lai arī latviešu valodu draudzene prot ļoti labi. Vērojot šo eksperimentu, kas ļoti līdzinās Latvijas varasvīru organizētajiem izmēģinājumiem, dēls mammai teicis: "Zini, tētis tevi laikam vairs nemīl"...
