Piektdien, 28. septembrī, Latvijā notika kaut kas tik nedzirdēts pat šīs tolerantās pret nacistu kolaboracionistiem republikas ieskatā. Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks faktiski pasludināja savu valsti par nacistiskās Vācijas sabiedroto. Šādu secinājumu var izdarīt pēc viņa paziņojumiem, kurus publicējis LR Aizsardzības ministrijas preses dienests.
Tātad, Pabriks, oficiāli piedaloties pasākumos pie apdzīvotās vietas More, kur pirms 75 gadiem 19. Latviešu Waffen SS divīzija nedēļu aizstāvējās no uz Rīgu gājušajām Sarkanās armijas daļā, runājot par SS leģionāriem, paziņoja: "Mūsu pienākums ir šos Latvijas patriotus godāt no visiem dvēseles dziļumiem. Atcerēsimies, ka ar katru gadu leģionāru mūsu rindās diemžēl paliek arvien mazāk, šobrīd Latvijas Nacionālo karavīru biedrības rindās viņu ir tikai nedaudz vairāk par 30. Godāsim kritušo leģionāru piemiņu, neļausim nevienam viņu piemiņu nonievāt! Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums."
"Mores ierakumi, kuriem jau ir 75 gadi, ir pa pusei aizbiruši un nosūnojuši. Bet mūsu atmiņa par mūsu leģionāriem, varoņiem ir spilgta un mūžīga. Viņi šeit izcīnīja ļoti lielas kaujas pret ļoti lielu pārspēku… Esot šādās vietās kā More, blakus ierakumiem, mūsu leģionāru kapiem un piemiņas zīmēm mēs visi smeļamies spēku un pārliecību par to, ka mūsu valstij ir nākotne, ka ejam pareizo ceļu un ka mūsu valsts un nācija ir pelnījusi arvien labāku nākotni," citē ministra sacīto portāls Lsm.Lv.
Ziņas nobeigumā par Pabrika dalību piemiņas pasākumos pie Mores Latvijas Aizsardzības ministrijas preses diensts sniedz vēstures datus: "1944. gada septembra beigās – Morē norisinājās vienas no sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā starp Padomju armiju un latviešu leģiona karavīriem, kas bija iesaukti vācu armijā. Latviešu leģiona karavīri, cīnoties savā zemē pret desmitkārtīgu pārspēku, divas nedēļas aizturēja šai Siguldas aizsardzības līnijā Padomju armijas virzību uz Rīgu."
Mūsdienu Latvijas "varoņi"
Un tagad aicinu tikt skaidrībā, ko nozīmē aizsardzības ministra Pabrika vārdi kopā ar vēstures datiem, kuri publicēti oficiālajā Aizsardzības ministrijas portālā. Un tie nozīmē baisu lietu: Latvija de facto pasludinājusi par varoņiem SS karavīrus, kuri Vācijas komandēšanas plāna ietvaros centās nepieļaut Latvijas galvaspilsētas, Rīgas, atbrīvošanu no nacistiem.
Ja agrāk Latvijas varasiestādes stāstīja par "ar varu mobilizētiem leģionāriem", tad tagad ar Pabrika un Aizsardzības ministrijas preses dienesta sacīto atzīts, ka latviešu leģionāri no 19. divīzijas, kuri cīnījās kopā ar vāciešiem, kuri aizsargāja nacistu okupēto Rīgu, ir mūsdienu Latvijas varoņi.
Tātad viņu sabiedrībā ar Vāciju uzdevuma veikšana atbilda mūsdienu Latvijas nacionālajām interesēm. Tātad mūsdienu Latvijai ir labi, ka Rīgu okupēja nacisti. Un jā tā, tas nozīmē, ka Latvija jau pēc daudziem gadiem Pabrika un Aizsardzības ministrijas preses dienesta sacītajā faktiski pasludinājusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto.
Es šobrīd pat nerunāšu par to, ka pat Amerika, traktējot Nirnbergas tribunāla spriedumu, personas, kuras brīvprātīgi iestājās SS leģionā, uzskata par noziedzīgas kara organizācijas locekļiem. Šo morālo un juridisko Rubikonu Latvijas varasiestādes jau sen ir šķērsojušas, piemēram, kā gadījumā, kad 2004. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nosūtīja vainagu bijušā leģionāra Nikolaja Romanovska bērēm, kurš brīvprātīgi iestājās leģionā, vai arī, kad bijušajam leģiona virsniekam Indulim Kažociņam pasniedza Trīs Zvaigžņu ordeni. Šoreiz runa ir par ko citu, daudz nopietnāku. Latvija pēc daudziem gadiem faktiski kļuvusi par "ass" valsti.
Tādējādi Pabriks apglabājis visus Latvijas ĀM pūliņus izveidot kontinuitāti ar tiem latviešiem, kuri ar astoņiem Latvijas kuģiem zem Latvijas karoga nodrošināja Transatlantiskos pārvadājumus pret Hitleru vērstās koalīcijas interesēs. Tagad tā jau ir vēsture. Ja Pabrika paziņojums netiks noraidīts, savukārt pats ministrs ar kaunu netiks atstādināts, Latvija faktiski būs atzinusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
