RĪGA, 27. septembris – Sputnik. Latvija jau daudzus gadus aicina ciemos Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko. Kā vakardienas atstumtais pēkšņi kļuvis par vēlamāko viesi Rietumos, skaidro žurnālists Andrejs Starikovs portālā Baltnews.
Agrāk Lukašenko bija atstumtais Rietumu ieskatā: par atrašanos pie varas ilgāk, nekā visi viņa Eiropas kolēģi, baltkrievu līderi sauca par "Eiropas pēdējo diktatoru". Līdz 2016. gadam Lukašenko dzīvoja ar personiskās Eiropas Savienības sankcijām un bija uzbrukuma objekts no Vecās Pasaules "progresīvo" diplomātu puses. Viņu lamāja amerikāņi, solot gāzt no posteņa.
Divdesmit piecu prezidentūras gadu laikā Aleksandrs Lukašenko rietumvalstu vidū apmeklēja vien Vāciju, Itāliju, Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju, Lietuvu un trīs reizes ASV.
Taču tās ir sendienu lietas. Tagad Lukašenko attiecībās ar Rietumiem viss ir savādāk: Baltkrievijas vadītājs ir visvēlamākais viesis. Lukašenko gaidīja "Austrumu partnerības" (AP) jubilejas samitā Briselē, aicināja Polijā uz pasākumiem par godu 80. gadadienai kopš Otrā pasaules kara sākuma, otro gadu aicina uz Latviju, savukārt jaunais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis cer tikties ar baltkrievu kolēģi Žitomirā oktobrī.
No kurienes nākusi šāda interese par vakardienas politiski atstumto?
Pirmām kārtām Minskas izmantošana kā platformu Ukrainas krīzes noregulēšanai, bez šaubām, nostiprinājusi Baltkrievijas pozīciju starptautiskajā arēnā. Valsts kļuvusi par drošības donoru Eiropas reģionam, savukārt Lukašenko pārtapis no "pēdējā diktatora" "miera balodī".
Pret otru Rietumu atteikšanās iemeslu no Baltkrievijas izolācijas derētu izturēties ar lielāku piesardzību.
Minska ir tuvākais Maskavas sabiedrotais. Krievija un Baltkrievija pakāpeniski būvē Savienības valsti, nodarbojas ar pēcpadomju valstu sakaru pastiprināšanu Eirāzijas Ekonomiskās savienības ietvaros. Sabiedroto starpā gadās strīdi, taču viņi atrod risinājumus dialogā. Un diez vai kāds no augstākajiem valsts vīriem, kuri nosaka politiku gan Maskavā, gan arī Minskā, apšauba šo stratēģisko divu lielvalstu savienību.
Šāda savienība uztrauc Rietumu. Nozīmējot Krieviju par galveno pasaules ļaunumu, Krievijas un Baltkrievijas integrācijas pretinieki pagriezās ar seju pret Minsku. Uzdevums ievilkt Baltkrieviju rietumu ietekmes orbītā ir guvis jaunas mainīgās izteiksmes.
Platformas, kurās tika aicināts Lukašenko pēdējo gadu laikā, bija būtībā noskaņotas pret Krieviju, savukārt tieksme redzēt tajās Maskavas galveno sabiedroto nozīmē vēlmi leģitimēt šo pret Krieviju vērsto saturu.
Piemēram, AP programmas formātu visaktīvāk izmanto tās operatori – Polija un Lietuva – pret Krieviju vērstos nolūkos. "Austrumu partnerības" samits Viļņā 2013. gadā kļuva par ultimātu un roku laušanas platformu prezidentam Viktoram Janukovičam, tas iededza Ukrainas krīzes ugunskuru. Baltkrievus, kurus sanaidot ar Krieviju ir daudz grūtāk, ar "Austrumu partnerības" palīdzību cenšas pārliecināt, ka Krievija apdraud tās tehnoloģiju sektoru. Lukašenko klātbūtne šāda veida "tusiņā" diez vai nāktu par labu Krievijas un Baltkrievijas Savienības valsts projektam.
Tagad Polija. Otrā pasaules kara gadadienā netika uzaicināts Krievijas prezidents Vladimirs Putins: ar šādu "simbolisku" žestu Polijas vadība izveda Krieviju aiz uzvarētāju valstu loka un apšaubīja Padomju Savienības pienesumu Trešā reiha sagraušanā. Atrodoties šāda veida pasākumā bez sava tuvākā sabiedrotā, Lukašenko piešķirtu poļu vēstures huligānismam politisko svaru.
Šodien baltkrievu līderim piezogas klāt Baltijas valstis. Par dialogu ar Minsku uzstājās jaunievēlētais Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. Lietuvas ārpolitikas priekšnieks Lins Linkēvičs tiekas ar Baltkrievijas ārlietu ministru ANO Ģenerālā Asamblejas ietvaros "satuvināšanās nolūkos". Taču "tuvāk" par pārējām Baltijas republikām Baltkrievijai ir gatava kļūt Latvija.
Rīga gaida Lukašenko ciemos. "Nākamā gada plānos ir Aleksandra Lukašenko vizīte Latvijā," paziņoja Latvijas vēstnieks Minskā Einārs Semanis. Gaidīja agrāk: jau 2018. gada vasarā Latvija dalījās cerībās, ka Baltkrievijas līderis pagūs tikties ar aizejošo prezidentu Raimondu Vējoni, taču vizīte tika atlikta uz nenoteiktu laiku.
Taču Rīga ne vienmēr bijusi tik viesmīlīga pret Aleksandru Lukašenko.
2004. gadā toreizējais Latvijas ĀM vadītājs un mūsdienu aizsardzības ministrs Artis Pabriks sveica Latvijas galvaspilsētā odiozo senatoru Džonu Makkeinu, "Akta par demokrātiju Baltkrievijā" autors – dokuments, kurš regulē radikālās baltkrievu opozīcijas nodrošināšanu ar "demokrātiskajiem" dolāriem. Latvija "izdarīs visu iespējami, lai atbalstītu cīņu pret Lukašenko režīmu", iedrošināja Pabriks viesus no okeāna otrās puses.
Pagājuši 15 gadi. Šodien Latvijas diplomāti lec ārā no biksēm, saucot "Eiropas pēdējo diktatoru" apmeklēt viņu valsti ar vizīti.
Latvijai ir svarīgs Baltkrievijas tranzīts. Nepieciešamība vismaz ar kaut ko aizpildīt savas ostas pēc Krievijas aiziešanas spiež latviešus stāties konkurences cīņā ar lietuviešu kaimiņiem par kravām no Baltkrievijas. Sarunas par Lukašenko vizīti ir svarīgs arguments šajā cīņā. Taču nedrīkst izslēgt arī Latvijas diplomātu centienus piešķirt šai vizītei arī pret Krieviju vērstu nozīmi.
Tik dārga viesa dēļ latvieši laikam ir gatavi piekāpties – izslēgt no vizītes programmas tradicionālo Okupācijas muzeja apmeklējumu, kuru ir spiestas paciest daudzas ārvalstu delegācijas.
Atliek vien cerēt, ka Baltkrievijas Republikas prezidents Aleksandrs Lukašenko būs tikpat izvēlīgs savās ārzemju vizītēs kā līdz šim.
