Pirms diviem gadiem, kad nesistemātiskā opozīcija Maskavā pūlējās izmantot problēmu savās akcijās, šis vārds ne uz mirkli nepazuda no dažādiem izdevumiem, kuri stāstīja par Krieviju. Arī tagad dažnedažādas "balsis" mēģina ar hruščovku palīdzību ilustrēt, cik bēdīgi mums klājas. Taču nepieciešams arī pozitīvs piemērs – kā tādas nelaimes pārvar viedās rietumvalstis, bagātā Eiropa. Tagad to ceļ priekšā, portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.
Virkne Eiropas mediju aktīvi klāsta, cik "sekmīgs" ir Eiropas Savienības projekts – veco hruščovku pārtaisīšana par "gudrajām mājām". Daudzi ar prieku pārtvēruši terminu "smartovkas", aprakstot ēkas, kas parādās Tartu pilsētā Igaunijā padomju piecstāvu ēku vietā. Protams, arī Krievijas liberāļi piebalso – sak, paskat vien, cik gudri, atšķirībā no Maskavas, tādas problēmas risina "jaunā Eiropa". Izrādās, var pārtaisīt hruščovkas tā, lai visi būtu apmierināti.
Taču realitāte ir citāda.
Runa ir par ES dārgā projekta SmartEnCity īstenošanu. Tas ir Eiropas globālās programmas Horizon 2020 posms. Novatoriskā programma, kas paredzēta septiņiem gadiem (no 2014. līdz 2020.gadam), jau aprijusi gandrīz 80 miljardus eiro budžeta finansējuma.
SmartEnCity pamatā ir iecere uz dažu graustu piemēra trijās Eiropas pilsētās (Vitorija Spānijā, Sonderburga Dānijā un Tartu Igaunijā) parādīt pasaulei, kā var ietaupīt elektroenerģiju un samazināt ogļskābās gāzes izmešus atmosfērā. ES šim nolūkam piešķīra 28 miljonus eiro. Saprotamu iemeslu dēļ Krievijai stāsta par Tartu, kur 50.-60.gados, tāpat kā visā PSRS, tika masveidā būvēti viena tipa lēti mājokļi, kas tagad kļuvuši nederīgi.
Nolietotā dzīvokļu fonda problēma visās trijās Baltijas valstīs ir akūta. Daiļrunīgs fakts: šajās "jaunās Eiropas" valstīs aizvien biežāk uzņem seriālus un filmas par padomju pagātni. Piemēram, nesen klajā nākušais seriāls "Černobiļa" tika filmēts Viļņas guļamrajonā. Lietuvas galvaspilsētas uzņēmīgie varasvīri nolēmuši nevis parūpēties par māju stāvokli, bet gan monetizēt filmas popularitāti, un tagad piedāvā ārvalstu tūristiem izmēģināt dzīves jaukumus ir kā "Černobiļā".
Lai nu paliek malā rietumu teleprodukcija. Lieta tāda, ka arī Krievijas seriāli par attālo padomju pagātni tiek uzņemti Baltijas pilsētās. Agrāk vietējie režisori izvēlējās tās, lai filmētu ainas "Parīzē" un "Berlīnē", toties tagad brauc uz Baltiju, lai sameklētu PSRS dekorācijas. Piemēram, seriālā "Aizmirstais" padomju nomali pēckara gados atainoja grausti Rīgā – Maskavas forštatē, kas tautā iesaukta par "Maskačku". Acīmredzot, Krievijā tādu "ainu" atrast bija grūtāk nekā Baltijā.
Pie tam dzīve neērtajās eiropiešu hruščovkās nav nemaz tik lēta. Piemēram, žurnāls The Economist stāsta, neliela divistabu dzīvokļa apkure Lietuvā ziemas mēnešos var izmaksāt pat 20% no vienkāršā lietuvieša mēnešalgas. Britu žurnālisti īpaši juta līdzi tāpēc, ka daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji Baltijā ir piesaistīti centrālās apkures sistēmai – padomju koloniālās pagātnes nolādētajam mantojumam, un nevar taupības labad atslēgties no tās. Tātad salstoši Baltijas valstu iedzīvotāji tādu līdzjūtību neizraisītu.
Tagad beidzot palīgā nākusi Eiropas Savienība ar miljoniem eiro lielu atbalstu. Sākot projektu SmartEnCity, tika sacelts pamatīgs troksnis. Spriežot pēc eiropiešu organizētajiem vebināriem, lauvas tiesa no ES budžeta piešķirto līdzekļu aizgāja reklāmai. Tomēr rodas iespaids, ka projekts nav radījis nekādu lielo entuziasmu. Atliek tikai novērtēt programmas reklamēšanai radīto videokanālu – divu gadu laikā tas ieguvis tikai 27 abonentus (materiāla sagatavošanas laikā). Videoierakstus tur parasti noskatās nepilni simt cilvēki, neviens tos nekomentē, pat neskatoties uz to, ka projekts skar tūkstošiem cilvēku trijās pilsētās. Taču pat projekta autori ir spiesti atzīt, ka galvenā problēma ir iedzīvotāju skeptiskais noskaņojums, ko viņi nolēmuši aplaimot ar "gudro māju".
Viens no iemesliem – "renovācijas" augstās izmaksas. Lieta tāda, ka ES un pašvaldība apmaksā mazliet vairāk nekā pusi summas, kas nepieciešama remontam. Vairāk nekā 40% izdevumu nāksies segt igauņu hruščovku iedzīvotāju biedrībām. Cilvēki bieži vien nevar atļauties likt galdā vairākus tūkstošus eiro šiem darbiem un spiesti līst parādos: subsīdijas piešķir valsts kredītu dienests KredEx.
Tomēr skeptiskās attieksmes galvenais iemesls ir cits: milzīgie parādi (piemēram, dažas dzīvokļu īpašnieku biedrības atteicās no projekta, uzzinot, ka divistabu dzīvokļu īpašniekiem jāsamaksā pa 11 tūkstoši eiro) daudziem vienkārši neatmaksājas. "Hruščovkas pārvēršana par smartovku" – tā ir vienkārša mājas siltināšana, apkures sistēmas nomaiņa, elektromobiļu uzlādes staciju uzstādīšana netālu no mājas (milzum nozīmīga funkcija parastam pensionāram) un – pats galvenais – skaista murala zīmēšana uz mājas sienas. Es nejokoju. Spriežot pēc projekta SmartEnCity preses relīzēm, galvenās ziņas par darbu gaitu Tartu sastāda regulāri paziņojumi par to, ka kārtējās hruščovkas sienu izrotājusi glezna "Koks" vai "Trīs meitenes".
Nē, gleznas patiešām izceļ atjaunotās mājas līdzās stāvošo noplukušo piecstāveņu fonā, kas gadu desmitiem nav ne kosmētisko remontu redzējušas. Taču fasādes nomaiņa neatrisinās iedzīvotāju smagākās problēmas. Par tādām "modernizācijām" lielākajā sajūsmā ir tie paši mediji, kuri pirms diviem gadiem sašutuši rakstīja par fasādes remontēm Krievijas pilsētās pirms pasaules čempionāta futbolā, dēvēja to par "tumsoņu ciemiem". Taču Krievijā no iedzīvotājiem neviens par to nodevas neiekasēja.
Droši vien Eiropas Savienības grandiozā projekta svarīgākais posms būs Saules bateriju uzstādīšana uz noplukušo māju jumtiem. Ar to jau kārdināja Tartu iedzīvotājus un stāstīja, kā viņi ietaupīs uz elektrības rēķina. Pie tam Igaunija nebūt nav saulainākā valsts Eiropā, tāpēc speciālisti apšauba, vai šī enerģētika būs rentabla. Pēc viņu domām, paneļu ekspluatācijas laiks beigsies, pirms tie atmaksāsies.
Tādu, lūk, neslēptas "tumsonības projektu" ES mēģina demonstrēt Krievijai kā piemēru. Tiesa, neviens gan nepaskaidro, kā "Trīs meitenes" uz sienas atrisinās problēmu, ko rada dzīve nolietotā, neērtā, mazā mājoklī, kura nesošās konstrukcijas jau nonākušas avārijas stāvoklī un diezin vai vēl ir remontējamas. Taču iezemiešu problēmas ES īpaši neuztrauc – tā piešķir naudu tikai reprezentācijas vajadzībām.
