Pavisam nesen savu darbību pārtrauca Līgums par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidāciju, kura sakarā pēdējos gados izskanējusi virkne savstarpēju apsūdzību un pārmetumu ASV un Krievijas starpā, raksta autore Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Notikums iekrita brīvdienās, turklāt bija sagaidāms, taču, pats par sevi saprotams, radīja manāmu atbalsi. Zināmu interesi rada tikai tas, ka reakcija ASV bija daudz dzīvāka nekā Krievijā.
Maskava aprobežojās ar Ārlietu ministrijas paziņojumu, kurā tika pausta nožēla par notikušo un atgādinājums: līguma apglabāšanu iniciēja Savienotās Valstis. Toties amerikāņi bija daudz runātīgāki.
Pentagona vietnē tika publicēts valsts aizsardzības ministra Marka Espera paziņojums. Pirmkārt, par līguma krahu viņš vainoja Krieviju, otrkārt, paziņoja, ka ASV sāk izstrādāt jaunu bruņojumu, ko agrāk aizliedza Līgums INF.
Espers pastāstīja žurnālistiem, ka, ņemot vērā līguma laušanu, viņš atbalsta pēc iespējas ātrāku vidēja darbības rādiusa raķešu izvietošanu Āzijā. Viņš uzsvēra, ka vēlētos, lai tas notiktu dažu mēnešu laikā, taču atzina, ka "parasti tādas lietas aizņem vairāk laika nekā plānots". Eksperti gandrīz vienbalsīgi pauda, ka šis ministra komentārs daudz lielākā mērā var satraukt (un saniknot) Pekinu, nevis Maskavu.
Savu attieksmi – protams, negatīvu – par Līguma INF sabrukumu visaktīvāk pauda eiropieši. Notikumu komentēja Vācija, Francija, Beļģija, Šveice un citas valstis. Pie tam franči un beļģi atklāti norādīja, ka viņus satrauc arī cita problēma – otra līdzīga rakstura dokumenta termiņa drīzā izbeigšanās. Runa ir par līgumu START, kas izbeidzas 2021. gada februārī. Tā pagarināšanas izredzes nepavisam nav pašsaprotamas.
Eiropas bažas ir saprotamas. Neskatoties uz Vašingtonas, Pekinas un Maskavas pausto viedokli par to, ka nepieciešamas jaunas vienošanās par bruņojuma kontroli, to noslēgšanas iespēja aizvien samazinās.
Situācija ap PSRS, pēc tam arī Krievijas un ASV noslēgtajiem līgumiem par bruņojumu spilgti ilustrē vairākus svarīgus pasaules politikas principus, piemēram, to, ka neviens status quo nav mūžīgs un jebkura uzvarētāja miers tikai tuvina viņa krahu, to, ka it kā spīdoši iecerētas un īstenotas idejas, kas nodrošinājušas vērā ņemamus panākumus lielvalstij īstermiņa un vidēja termiņa perspektīvā, var kļūt par sāpīgu stratēģisko sakāvi.
80. gadu beigās – 90. gadu sākumā ASV patiešām guva iespaidīgus panākumus, saistot Maskavai rokas ar bruņojuma ierobežojumu līgumiem. Vašingtona sasniedza divus patiešām nozīmīgus mērķus. Vispirms ASV fiksēja uzvaru aukstajā karā, pēc tam maksimāli nodrošināja sevi un sabiedrotos (pirmkārt, protams, Eiropu), Krievijas militārā potenciāla, ieskaitot kodolbruņojumu, galīgas degradācijas plānotajā periodā.
Ierobežojumi, ko vienošanās noteica pašai Vašingtonai, netika uzskatīti par nopietniem, jo Maskavas stāvoklis bija daudz sliktāks, un amerikāņiem šķita, ka Krievija nespēs izrauties ne tikai no atbilstošo līgumu žņaugiem, bet arī no milzīgajām problēmām visās valsts dzīves jomās. Vienlaikus amerikāņi bija pārliecināti: viņu tehnoloģiskais un ekonomiskais pārākums pār visu pārējo pasauli ir tik liels, ka jebkādi draudi viņu militārajai hegemonijai no malas ir vienkārši neiespējami. Tātad nav arī nekādas jēgas uzspiest tamlīdzīgus līgumus vēl kādam.
Gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk noskaidrojās, ka ASV – vadība un eksperti – ir kļūdījušās abos aspektos. Pie tam nepatīkamais atklājums sakrita ar ASV novājināšanos citos ģeopolitiskajos virzienos.
Skaidrs, ka jaunajā situācijā amerikāņiem ir pieņemami tikai tādi bruņojuma ierobežošanas līgumi, kuri padzīs džinu (tas ir, Krieviju un Ķīnu, kā arī citus augošos ambiciozos konkurentus) atpakaļ lampā un atjaunos ASV nemainīgo planētas galvenās militārās lielvalsts statusu. Taču tas ne mazākajā mērā neapmierina Maskavu un Pekinu, tātad jebkādi demonstrētie labie nodomi ir un paliek tikai nodomi.
Eiropa no savas puses plūc pirms trīsdesmit gadiem pieļautās stratēģiski kļūdainās izvēles rūgtos augļus. Runa nav tikai par to, ka Vecā Pasaule atkal jūtas kā Maskavas mērķis un neizbēgama karadarbības arēna, ja Krievijas un NATO starpā tomēr sāksies karš.
Svarīgs ir kas cits. Nepatīkamo déjà vu no aukstā kara laikiem eiropiešiem šoreiz pavairo viņu pašu nenovēršami augošā konfrontācija ar aizstāvi, līderi, zināmā mērā – pat vadoni. Pirms 40-50 gadiem, PSRS un Rietumu konfrontācijas laikā Eiropa jutās drošībā – ASV aizsardzībā, taču tagad Eiropas valstis nevar nedomāt par to, uz ko spējīgas ASV, lai saglābtu savu statusu un ekonomiku, par to, vai ASV neizmantos savus partnerus un konkurentus Atlantijas okeāna otrā krastā kā lielgabalu gaļu kaut kādā netīrā militāri politiskā kombinācijā, ja pagadīsies tāda iespēja.
Diemžēl jāšaubās par to, vai nožēla par INF nāvi, aicinājumi neapglabāt START un noslēgt jaunas vienošanās ir efektīva iespēja izvairīties no tāda neapskaužama likteņa. Taču citu iespēju Eiropai vienkārši nav. Vismaz ne pagaidām.
