Sāksim ar ziņām. ASV vēršas plašumā publiska diskusija par reparāciju izmaksām melnādainajiem iedzīvotājiem – par verdzības gadiem. Jūnijā par šo jautājumu pirmo reizi sākās debates Kongresā. Izskanējusi summa – no 200 līdz 500 miljardi dolāru, ko vajadzētu atvēlēt "izglītības un ekonomiskajiem projektiem" ar mērķi sponsorēt tumšādaino minoritāti, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Progresīvie aktīvisti iniciatīvu atbalsta. Piemēram, Los Angeles Times nesenajā materiālā verdzība ASV pielīdzināta ebreju genocīdam nacistiskajā Vācijā. Autors atgādināja: pēc kara, kad sākās diskusija par kompensācijām, atradās liels skaits idejas pretinieku, pat Izraēlā. Izdzīvojušie un viņu pēcnācēoji izgāja protesta demonstrācijās – viņi apgalvoja, ka genocīdu nav iespējams apmaksāt ar naudu. Taču vēlāk troksnis norimās, un līdz 1990. gadam Vācija samaksāja Izraēlai aptuveni 40 miljardus dolāru.
"Mums ir jāierosina Kongresam atbalstīt likumu par reparācijām, citādi mūsu konfrontācija ar pagātni padziļināsies un nesīs savus augļus," noslēgumā apgalvoja autors.
Idejas pretinieki ASV skaidro, ka tamlīdzīga taisnīguma atjaunošana ir netaisnīga. Pirmkārt, verdzība beigusies pirms pusotra gadsimta, tātad tagad nav runa par pašiem vergiem vai viņu bērniem, par ne par mazmazbērniem, bet gan – labākajā gadījumā – par mazmazmazmazbērniem. Otrkārt, Amerikas Konfederatīvo Štatu iedzīvotāju skaits Pilsoņu kara sākumā tikai mazliet pārsniedza deviņus miljonus cilvēku, kuru vidū tikai 317 tūkstoši bija vergu īpašnieki. Savukārt reparācijas tagadējiem 35-40 miljoniem afroamerikāņu ierosināts maksāt no federālā budžeta, ko piepilda nodokļu maksātāji.
Lielākā daļa šo nodokļu maksātāju nāk no ģimenēm, kurās nekad nav bijis neviena vergu īpašnieka, kuri nekad nav guvuši tiešus vai netiešus ienākumus no verdzības.
Vēl vairāk: no pašreizējiem 330 miljoniem ASV iedzīvotāju liela daļa ir imigrantu pēcteči, kuri ASV ieradušies pēc verdzības atcelšanas bez graša kabatā un veselām paaudzēm strādājuši kā nolādēti. Kāpēc par neliela cilvēku loka senajiem grēkiem tagad jāmaksā to cilvēku mazbērniem, kuri bieži paši bēga uz Ameriku, lai paglābtos no vajāšanas un genocīda?
Taču progresīvie aktīvisti iebildumus ignorē: viņu acīs taisnīgums ir ideāls, ko nedrīkst sarežģīt piezemēti fakti.
...Mums visā šajā diskusijā interesanta ir pati tendence – kā zināms, visas Rietumu tendences agri vai vēlu ieklīst Krievijā, tātad īstais laiks Krievijai saskaitīt pašai savus "cietušos vergus".
Pie tam kompensācijas un reparācijas no Krievijas pieprasa jau gadu desmitiem. Neteiksim, ka uzstājīgi, taču regulāri. Ja organizēt visu no ārvalstu amatpersonām izskanējušo reparāciju pieteikumu auditu, iznāks, ka Krievija ir parādā:
- Lietuvai — no 28 miljardiem eiro (pēc eksprezidenta Adamkus versijas);
- Latvijai — 300 miljardus (pēc speciālas komisijas aplēsēm – katram palikušajam Latvijas pilsonim iznāks apmēram desmit miljoni rubļu, mēs parēķinājām);
- Igaunijai — 1,2 miljardus eiro (pēc Tieslietu ministrijas komisijas aplēsēm, cipars nav galīgais);
- Polijai — pagaidām neizdodas konkretizēt summu. Valsts formulējusi konkrētas pretenzijas tikai Vācijai (tur summa ir zināma – 900 miljardi, tikai Berlīne negrib maksāt). Tomēr darbs Krievijas virzienā noteikti rit pilnā sparā.
Visbeidzot, pie apvāršņa vīd Ukraina, kur fantazē par summām aptuveni 900 miljardu apmērā.
Skaidrs, ka patlaban attiecībā pret Krieviju visām šīm spēlītēm ir anekdotes raksturs. To saprot pat Baltija, un mēs periodiski dzirdam no turienes visžēlīgo "sākumam pietiks ar vēsturiskās vainas atzīšanu un simbolisku kompensāciju – 1 eiro".
Tomēr laiki mainās. Jāpatur prātā banāla lieta: Krievijas radikālas novājināšanas (vai pašnovājināšanās, kas mūsu vēsturē gadās biežāk) gadījumā daudzmiljardu "gribeklīši" vairs nebūs nekādas anekdotes. Tie pārvērtīsies par konkrētiem "parādu piedziņas" scenārijiem. Arī scenāriju "kā mēs atbrīvosim Krieviju no tās bagātībām, kad tā neizbēgami sabruks" mūsu kaimiņi paklusām izstrādāja 90.gados. Tie nav nobāzti arhīvos. Pats galvenais – mums nav nekāda iemesla ķiķināt par sapņos iegrimušajiem ārzemniekiem. Arī pie mums ir pietiekami daudz pilsoņu, kuri neliekuļoti uzskata, ka valsts viņiem ir parādā lielu naudu.
Tāda pasaules uzskata īpašnieki ir daudzveidīgi kā jūras fauna. Viņu vidū ir gan mākslas darbinieki, kam Krievijas valstij jāmaksā miljoni par viņu organizēto sevis atmaskošanu. Gan ēdelīgā mediju klase, kas visiem spēkiem popularizē shēmu "valstij naidīga tendence + atkāpšanās maksa".
Pats klīniskākais variants – dīvainā "dzīvo PSRS pilsoņu" sekta, starp kuras dogmām ir arī doma par to, ka "visas Krievijas dzīles ir jāsadala pēc taisnības". Pēc tam apstulbušajiem sociālās palīdzības organizāciju pārstāvjiem izvirza prasības "izmaksāt 14 miljardus rubļu katram". Iespējams, jums nāk smiekli, taču Urālos "dzīvie pilsoņi" jau pārvērtušies par īstu problēmu. Šie miljardieri neatmaksā kredītus (daudzi viņu vidū ir problemātiski parādnieki), summas jau sniedzas miljonos.
Starp citu, ņemot vērā "pārliekās sakreditēšanās sprādziena" risku, par ko brīdina valdība, kompensāciju pieprasītāju loks var strauji pieaugt. Ja neticat, atsauciet atmiņā valūtas hipotekāro debitoru demonstrācijas, kuri sākumā noformēja kredītus eiro un dolāros, jo tur "procents ir zemāks", un priecājās par savu gudrību, bet pēc rubļa novājināšanās sāka zīmēt plakātus un pieprasīt no valsts kompensāciju par savu risku.
Visiem šiem cilvēkiem kopīga ir viena lieta: viņi grib saņemt naudu no Krievijas nevis par kādu paveiktu darbu, bet gan vienkārši tāpēc, ka Krievijas valsts esot slikta, noziedzīga un nekvalitatīva.
Protams, visi Krievijas viszinīgie kreditori apgalvo, ka gribot saņemt tikai to, ko viņiem nozaguši "ierēdņi un oligarhi" (vai tad kāds noliedz, ka nozagts ir daudz?).
Lieta tāda, ka, tiklīdz sākas konkrēta runa, prasības tiek izvirzītas nevis kādiem "žuļikiem un zagļiem", bet valstij, kuras budžetu ar nodokļiem pilda strādājošie. Tas izskatās paradoksāli, taču paradoksu viegli izlīdzina loģisks arguments: "valsts ir slikta un sapuvusi, tā ļāvusi mani apzagt, tātad lai maksā". Kā redzam, loģika ir tāda pati, kā Amerikā: taisnīgums ir svēta lieta, nevajag to apgrūtināt ar konkrētiem argumentiem.
Ne velti visi kompensāciju "gribeklīši" nikni un bez liekām runām noraida ideju par to, ka valsts nav nekāda ienaidnieku orda, kas okupējusi sabiedrību, - valsts aug no sabiedrības un atspoguļo to.
Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā valstij patiešām šo to nāksies paveikt. Tai jāpārliecina lielākā daļa savu pilsoņu par to, ka viņi nav valsts upuri, viņi ir tās līdzautori. Ka viņu ikdienas pienākums ir censties uzlabot savu valsti.
Ka taisnīgums nemēdz būt vienkāršs.
Protams, tāda pieeja nenoraida pagātnes un tagadnes netaisnības. Toties tai ir nākotne.
