ASV Kongresā ir sagatavots likumprojekts, kas paredz kreditēšanas mehānismu izstrādi ar mērķi "sniegt atbalstu sabiedrotajiem Ziemeļatlantijas līguma organizācijā to bruņoto spēku modernizācijas jautājumā" un panākt to atteikšanos no PSRS laikos ražotajiem ieročiem. Lai arī tas nav pateikts, ir skadrs, ka pārsvarā runa ir par Austrumeiropas valstīm, Varšavas līguma kādreizējiem dalībniekiem, kas jau iestājušies NATO vai ļoti vēlas iestāties, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Vēl joprojām šo valstu armijas plaši izmanto padomju ieročus, tātad ir atkarīgas no Krievijā un pārējā pēcpadomju telpā ražoto komplektējošo un rezerves daļu piegādēm. Lieta tāda, ka pāreja pie Rietumu bruņojuma ir pārlieku vērienīgs un dārgs mērķis, lai to būtu iespējams sasniegt ātri un viegli. Īpaši smags būtu tāds darbs trūcīgajām un nereti depresīvajām Austrumeiropas valstu ekonomikām, kam trūkst nepieciešamo finansiālo resursu "jaunu dārgu iekārtu" iegādei.
ASV likumdevēju iniciatīva teicami piederas tamlīdzīgu problēmu risinājuma mehānismiem, ko jau sen izstrādājušas planētas vadošās lielvalstis. Aukstā kara laikos PSRS un ASV aktīvi kreditēja savus partnerus un sabiedrotos, lai tie iegādātos "pareizajā" vietā ražotu bruņojumu. Mūsdienās ASV un Krievija tādu praksi turpina.
Pie tam tas var būt pārsvarā politisks process, ja naudas atmaksāšana un atbilstošais finansiālais labums kreditoram ir sekundārs jautājums. Galvenais – noteiktas stratēģiskās priekšrocības, ko nodrošina tamlīdzīga sadarbība. Atliek atgādināt, ka, piemēram, Turcija iegādājas Krievijā ražotos S-400 par līdzekļiem, kuru lielāko daļu (55%) Krievija izniegusi aizdevumā.
Arī Vašingtonas un Ankaras pašreizējais strīds par "Triumfu" iegādi pārsvarā saistīts ar to pašu. Protams, amerikāņus satrauc, ko var "iemācīties" Krievijas zenītraķešu komplekss, atrodoties NATO sistēmā. Tomēr, iespējams, daudz nozīmīgāks ir situācijas politiskais elements – NATO svarīgākais loceklis svarīgākajā pasaules reģionā sāk nopietnu un ilgstošu (burtiski – uz gadu desmitiem) militāri tehnisko sadarbību ar iespējamo pretinieku.
Taču superlielvalstu zelta laikmets, kurā tās varēja atļauties šķiest naudu vēlamā ģeopolitiskā pārākuma labad, ir palicis pagātnē. Arī Savienotās Valstis nav nekāds izņēmums.
Jau divus gadus, patiesībā, kopš Trampa ienākšanas Baltajā namā Vašingtona samazina bezmaksas militārās palīdzības apjomu citām valstīm un ievieš izdevīgo kredītu sistēmu.
Tātad, piemēram, nesenajā ziņā par to, ka Pentagons piešķirs Ukrainai vēl 250 miljonus dolāru "snaiperu šautenēm, granātmetējiem un pretraķešu radariem, [iekārtas] komandēšanai un pārvaldei; iekārtām radiolokācijas apspiešanas identifikācijai un drošiem sakariem; karavīru pārvietošanai; naktsredzes iekārtām un medikamentiem" nāktos precizēt, vai runa ir par grantu, vai tomēr kredītu, ko jebkurā gadījumā nāksies atmaksāt.
Krievija pieradusi uzskatīt, ka ASV centieni izspiest tās bruņojumu un militārās iekārtas citās valstīs, ir vērsti pret to. Taču patiesībā amerikāņiem ir parādījies vēl viens, daudz bīstamāks pretinieks.
Galu galā, Maskavas acīs Austrumeiropas ieroču tirgum nav īpašas nozīmes, it īpaši tāpēc, ka gandrīz visas šīs valstis neliekuļoti un kaismīgi pūlas atbrīvoties no militāri tehniskajām saitēm, kas tās saista ar austrumu kaimiņu.
Krievijas ieroču meitestariem atliek tikai filozofiski vērot, kā Austrumeiropa pamazām, taču nenovēršami pārprofilējas Rietumu ražotāju virzienā. Bet kas nomainīs padomju ieročus, ja Rietumu vienotība ir palikusi pagātnē.
Saprotams, ka Vašingtona cer: tos nomainīs amerikāņu iekārtas un bruņojums. ASV uzskata militāro ražošanas kompleksu par vienu no galvenajiem reindustrializācijas un savas ekonomikas atjaunošanas elementiem. Kongresā iesniegtais likumprojekts paredzēts procesa veicināšanai.
Eiropa savukārt uzstājīgi strādā pie savas aizsardzības sistēmas, kas būtu neatkarīga no NATO un aliansē dominējošajām Savienotajām Valstīm. Aizvien biežāk un augstākajā līmenī izskan izteikumi par nepieciešamību radīt pilnvērtīgu Eiropas armiju.
Nesen Francijas ekonomikas un finanšu ministre Bruno Lemērs aicināja ES valstis iegādāties bruņojumu Eiropas, nevis ASV uzņēmumos un atbalstīt ES aizsardzības rūpniecību.
Aizvien nozīmīgāks kļūst jautājums: kam ir lielākas izredzes izcīnīt uzvaru, uzspiežot savu gribu pārējiem – ASV vai to partneriem Eiropā?
Amerikāņu pusē, šķiet, ir idejiski politiskas priekšrocības lielākajā daļā Austrumeiropas valstu, taču tās iekļautas vienotajā Eiropas sistēmā, un Briseles rokās ir spēcīgi instrumenti, lai piespiestu tās spert nepieciešamos soļus un lēmumus, it īpaši, ja formāli runa ir par ekonomiku – par to var uzskatīt kontinentālā militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstu.
Pēdējo gadu notikumi (no Brexit līdz "Ziemeļu straume 2" būvdarbiem) pārliecinoši pierādīja, ka Eiropai ir pietiekami lieli resursi un politiskā griba, lai pretotos kaitīgiem darījumiem uz Vašingtonu un piespiestu jaunākos partnerus (tādi, pēc būtības, ir austrumeiropieši) spert vecajām valstīm izdevīgus soļus.
Nav jābūt gaišreģim, lai noprastu, ka gaidāma eskalācija Eiropas un ASV attiecībās, ņemot vērā interešu saduršanos ļoti svarīgā jautājumā – PSRS atlikušā bruņojuma tirgus gabala dalīšana.
Savukārt Maskava visā šajā konstrukcijā paliek nomaļus, un tas dāvā iespēju pavērot divu tīģeru sadursmi no malas – šo ķīniešu gudrību nesen atgādināja Vladimirs Putins.
