Ukrainas politiskās cīņas shēmas vēl joprojām paverdzina amerikāņu politisko diskursu. Porošenko gāja uz vēlēšanām ar lozungu "vai nu es, vai Putins", savukārt Donalda Trampa oponenti pamazām pāriet pie lozunga "vai nu tūlītējs Trampa impīčments, vai arī Putins atkal viņu iecels mums par prezidentu". Tikai pirms pieciem gadiem nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka ASV televīzijā absolūti nopietni tiks apspriesta nepieciešamība nekavējoties atstādināt prezidentu tāpēc, ka viņš var palūgt Putinu "saliekt ragā vēlētājus" sev par labu, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs.
Diskusija par Trampa impīčmentu ir kļuvusi ne tikai par modernu tendenci amerikāņu medijos, bet arī par vadošo demokrātu galveno nodarbi. Daudzi no viņiem uzskata, ka speciālā prokurora Millera "atvadu paziņojums" norāda: impīčments ir iespējams un pat vēlams. Specializētais izdevums The Hill pastāstīja, ka Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi pavēstījusi demokrātiem Kalifornijā, ka "Kongress turpinās agresīvu izmeklēšanu pret prezidentu Trampu un viņa administrāciju, taču atturēsies no aicinājuma sākt impīčmenta procedūru. Ikgadējā Demokrātiskās partijas kongresā Kalifornijā Pelosi atsaucās uz bijušā speciālā padomnieka Roberta Millera pārskatu par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās."
Britu izdevums Daily Mail apgalvo, ka "Pelosi vēl nav gatava sākt Donalda Trampa impīčmentu, taču 50 viņas frakcijas locekļi no Demokrātiskās partijas, kā arī viens republikānis alkst prezidenta politisko asiņu".
Principā, mērenās spīkeres un Demokrātiskās partijas radikālo locekļu viedokļi atšķiras ar to, ka Pelosi uzskata par nepieciešamu savākt neapgāžamu pierādījumu bāzi impīčmentam, bet pārējie partijā dod priekšroku shēmai, ko var raksturot ar principu no pazīstamās anekdotes: "kas tur ko domāt, vajag tik lekt". Tas ir, viņi iesaka nekavējoties ķerties pie impīčmenta procedūras un vienkārši nedot Trampam nekādas izredzes dalībai nākamajās vēlēšanās. Šiem amerikāņu radikālajiem politiķiem (un, kā pamatoti piezīmēja britu žurnālisti, pat starp republikāņiem ir Trampa tūlītēja impīčmenta piekritēji) ir savs atbalsts medijos. Tā mērķis ir pieradināt ierindas amerikāņus pie domas, ka labāk upurēt tagadējo prezidentu, pat, ja viņa domājamo noziegumu pierādījumi ir visai nedroši. Ja "izgriezt ūdeni", iznāk, ka viedoklis, ko izklāsta Trampam naidīgo telekanālu, piemēram, MSNBC viesi, aprobežojas ar tēzi "labāk impīčments par katru cenu, nevis ļaut Putinam atkal iecelt Trampu par ASV prezidentu". Pie tam pieredzējuši amerikāņu televīzijas analītiķi uzskata, ka starp tiem, kuri vēlas un spēj ietekmēt vēlēšanas ASV ar mērķi atbalstīt Trampu, ir pat Kims Čenuns un Saūda Arābijas princis Muhameds bin Salmans bin Abdulazizs al Saūds. Tas norāda, cik specifisks ir amerikāņu teleekspertu izglītības un intelektuālās attīstības līmenis.
No pirmā acu uzmetiena, spīkeres Nensijas Pelosi viedoklis, kura nevēlas iesaistīties impīčmentā un iesaka vispirms vajāt prezidentu ar pastāvīgu Kongresa izmeklēšanu, izskatās tālredzīgāks un attaisnotāks no politiskā un socioloģiskā viedokļa. Ja Trampa oponentiem nosprausts uzdevums gūt uzvaru 2020. gada prezidenta vēlēšanās, mēģinājums novest lietu līdz impīčmentam tagad tikai cels Trampa reitingu. CNN norāda, ka liela daļa amerikāņu visai negatīvi vērtē ieceri atstādināt prezidentu, tātad Millera izmeklēšana nav viņus pārliecinājusi, ka Trampu vajadzētu sodīt par domājamo sazvērestību ar Putinu vai justīcijas obstrukciju. CNN aptaujā 61% vēlētāju iebilda pret Trampa impīčmentu un atstādināšanu no posteņa. To atbalstīja vēlētāju mazākums 37%. ABC News un The Washington Post aptauja tāpat norādīja, ka tikai 37% amerikāņu vēlas, lai Kongress sāktu impīčmenta procedūru, bet pret to iebilda 56%.
Taču socioloģiskajai situācijai un pārējai elektorālajai matemātikai ir nozīme tikai gadījumā, ja pret prezidentu plānots spēlēt atbilstoši civilizētas politiskās cīņas noteikumiem. Bet ja nu ne? Ja nu demokrāti uzskata, ka pēdējā un vienīgā iespēja atbrīvoties no Trampa ir organizēt īstu puču? Spriežot pēc metodēm, kas tika izmantotas Millera izmeklēšanas gaitā (sākot no noklausīšanās un kandidāta vēlēšanu štāba izsekošanas un beidzot ar melīgu, MI6 iesniegtu dosjē izmantošanu), ko pats ASV prezidents taisnīgi nosauca par puča mēģinājumu, šo variantu nevar izslēgt, turklāt tas ir viens no ticamākajiem. Demokrātiem pietiks balsu, lai iniciētu impīčmentu Kongresā, taču diezin vai to būs pietiekami, lai gūtu vairākumu Senātā, kas nepieciešams procedūras noslēgumam. Ir gan viena būtiska nianse: ņemot vērā loģisko pieņēmumu, ka Trampa atstādināšanu vēlas panākt vismaz daļa amerikāņu specdienestu, var iedomāties scenāriju, kurā republikāņu partijas pārstāvju Senātā balsis tiks iegūtas ar atklātiem draudiem vai šantāžu, liekot lietā kompromitējošu informāciju no FIB un CIP dosjē.
Tiesa, no ASV novājināšanas viedokļa (tā objektīvi nāktu par labu Krievijai, kamēr ASV īsteno tai naidīgo politiku) abi notikumu varianti izskatās vienlīdz labi. Ja Trampu atcels no amata ar acīmredzami izdomātu ieganstu, viņa piekritēji (bieži vien bruņoti līdz zobiem un naidīgi noskaņoti pret "Vašingtonas purvu") no armijas, varasiestādēm un plašiem republikāņu elektorāta slāņiem to uzsvērs kā signālu tam, ka politiskajā laukā nekas vairs nav darāms un nāksies ar spēku aizstāvēt savas tiesības un brīvības.
Neatkarīgi no nākamā (gandrīz neizbēgamā) pilsoņu konflikta iznākuma, Ameriku tas stiprāku nepadarīs. Ja Trampu atstādināt neizdosies, informatīvā plūsma no oficiālajiem medijiem tik un tā novedīs līdz tam, ka vismaz trešā daļa ASV iedzīvotāju būs pārliecināti: no Baltā nama viņus vada īsts KGB aģents, un viņu šajā amatā (iespējams, divkārt – 2016. un 2020. gadā) iecēlis pats Putins. Arī tas neveicinās pilsonisko mieru un sabiedrības saliedētību, kas tik ļoti nepieciešama totāla ekonomiska kara apstākļos, ko tagad Vašingtona jau pieteikusi ne tikai Ķīnai, bet arī saviem kādreizējiem sabiedrotajiem. Lai kāds būtu tālākais scenārijs, būtu grūti iedomāties, kā savstarpēja naida plosītā valsts varētu sekmīgi cīnīties par hegemoniju pasaulē. Domājams, no hegemonijas paliks tikai bezgalīgs sankciju saraksts pret visiem – sākot no Krievijas un Ķīnas un beidzot ar Eiropas Savienību un Meksiku. Savienotajām Valstīm vairs nav citu instrumentu, kas ļautu saglabāt varenības ilūziju.
