Lūk arī beigas. Tagad pat viņa nestrīdēsies ar to, ka oficiāli pārvērtusies "klibā pīlē". Lai arī tas nav juridisks termins aizejošajam tēlam, raksta radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans. Bet visi saprot, ka runa ir par figūru, kurai tikai viena ēda ir šeit, bet otra jau tur. Tur, kur viņa nevienu vairs neieinteresēs. Viņa, tiesa, kādu laiku vēl varēs papēkšķināt. Kādu pusotru mēnesi, kamēr viņas vietā neizvēlēsies kaut kādu "pīļtēviņu". Taču tie jau metās prom no viņas. Vienpadsmit pretendenti. Futbola komanda. Un katrs sevī saskata uzbrucēju. Viņai. Un visi centīsies iesist viņas vārtos.
Bet tie taču ir viņas ministri. Četri bijušie, pieci esošie. Tuvi cilvēki. Taču neviens neaiztinās prom kopā ar viņu. Tas nozīmē, ka sāks gāzt virsū viņai. Tā kā "klibajai pīlei" pirms aiziešanas "ziloņu ielejā" nāksies pabūt "grēkāzei". Viņiem taču ir jāparāda, ka tas nav tā, ka viņi ceļa vidū maina zirgu. "Es izdarīju visu, ko varēju," pateica viņa, it kā tās pašas impērijas konsuls, kura izjuka krietni agrāk, nekā pati Lielbritānija, bet tā arī neiemācīja tai neko. Latīņu valodā tas, protams, skanētu daudz pompozāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa tā arī nepabeidza teikto: "lai tas, kurš spēj, izdara labāk".
Un ne jaut tāpēc, ka viņa ir pārliecināta, ka labāk nevar. Kaut gan tāpēc arī. Asaras nosmacēja. Tas arī bija viņas politiskais testaments. Viss, ko viņa pēc sevis atstājusi, ir vienas vienīgas asaras. It kā jau patiesas, taču tām netic ne tikai Maskava. Arī Londonā neviens nesāka raudāt kopā ar viņu. Un viņu neviens neapraudāja. Bet cik gan skaisti sāka. Viņas vārds nesa kaut ko gādīgu, uzvārds – pavasari. Terēza Meja. Nav iespējams aizmirst. Un visi viņu karalistē, protams, iegaumēs, kā viņu sauc. Lai vairs nenosauktu nekādos apstākļos.
Ja nu vienīgi kā animātoru – nu ļoti viņai padevās iespiešanās un palēcieni. Monarhu mazdēls Viljams, piemēram, joprojām smejas, atceroties viņas reveransu. Tiesa, var arī tieši pretēji – biedēt ar viņu nepaklausīgus bērnus. Ja neēdīsi auzu putru, atnāks ļaunā tante Terēza un neizlaidīs tevi no ES. Bija domāts pastaigāties no kopējās mājas. Un it kā viņa ir kā atvērta grāmata. Taču līdz galam neizlasīta, jo tālāk vairs nav interesanti. Tāda viņa arī paliks. Terrēza Incognita. Visi uzzinājuši, ka viņa ir, taču tā arī nesaprata, kas tas bija.
Izgāšanās visos virzienos. Un vairs nav jāatgādina, cik grūtā brīdī viņa nostājās valsts vadībā, kaut gan pretojās, lai tas brīdis pienāk. Arī viņas "varoņdarbus" nav vērts locīt. Divu nedēļu laikā, kuras pagājušas kopš viņas pēdējā "piedod", viņu izlaiduši cauri mikroskopam un vairākkārt apsprieduši no visām pusēm. Taču tā arī neatrada, ar ko tad viņa grasījās atstāt ēnā Mārgaretu Tečeri. Tiesa, zināmā mērā viņa atkārtoja Tečeres paveikto. Arī "Dzelzs lēdija" raudāja visu klātbūtnē tikai vienu reizi. Tiesa, kad vairs nebija pie varas. Kad apglabāja vīru. Meja apraudāja savu bezjēdzīgo varu. Bet viņas atcerēsies kopā. Otro – kā to obligāto draudzeni, kura nez kāpēc vienmēr ir neglīta.
