RĪGA, 14. marts — Sputnik. "Biju beigts par liberāļa, Latvijas universitātes profesora un politologa Ivara Ījāba izteikumiem. Viņš nav pamanījis nacionālismu Latvijā. Toties pamanījis "šizofrēniju" faktā, ka Latvijā tik ilgi saglabājusies valsts izglītība krievu valodā. Runa par to bija diskusijā Happy Art Museum Rīgā februāra beigās. Tagad es vairs nezinu, ko uzskatīt par nacionālismu. Ja tu brokastīs neēd cittautiešus, tu neesi nacionālists. Vai tā?" – raksta žurnālists Alekss Aļohins savā vietnē zga.lv.
Trakie nacionāļi
Trakajos 90. gados par radikālu nacionālistu tika uzskatīts tas, kurš kliedza: "Čemodāns! Stacija! Krievija!" Tādi nebija īpaši cienījami pieklājīgu ļaužu un abu kopienu politiķu aprindās. Pa to laiku pieklājīgie nacionālisti izdomāja "nepilsonību" un neiespējamību to saņemt (naturalizācijas "logi").
Tagad gudri cilvēki skaidro, ka vispārēja pilsonība būtu apdraudējusi Latvijas neatkarību un ilgoto eirointegrāciju. Bet tas, ka "nepilsoņi" tika piekrāpti ar privatizācijas sertifikātiem, ir tikai blakusparādība. Un tas bijis ļoti demokrātiski un liberāli: bijušās sociālistiskās valsts liberalizācijas labad atbrīvot cilvēkus no tiesībām, taču ne no pienākumiem.
Vēl Latviju apdraudēja krievu valoda, tāpēc tika pieņemts valodas likums. Ne jau tālab, lai "bezvalodīgie" paliktu bez darba, aizbrauktu, vai nolaistos padibenēs. Tālab, lai visi dzīvotu draudzīgi, laimīgi un tā, kā teikts Satversmē. Un tas jau nekas, ka tālab tēvu-pamatlicēju atstāto konstitūciju nācās pārrakstīt no jauna.
Nu labi, bailes ir ksenofobijas un nacionālisma pirmsākums. No krieviem baidījās un ierobežoja. Pieņemsim un piedosim šo no toreizējā viedokļa mēreno nacionālismu. Mēs bijām briesmīgi un nepārvaldījām valodu.
Galu galā, ja padomāsim, atcerēsimies, ka jau 1998. gadā mūsu priekšā plaši pavērās naturalizācijas durvis, no logiem pazuda restes. Tiesa, tolaik mūsu valstij ļoti gribējās iestāties ES un vajadzēja uzvesties pieklājīgi.
Vispirms – ES, pēc tam - Kārlis
Latvija centās. 2004. gada maijā tā oficiāli kļuva par Eiropu. Jau februārī sākās gatavošanās pirmajai Šadurska vārdā nosauktajai reformai. Atgādināšu: sākotnēji bija paredzēts ieviest latviešu valodu visās skolās visā pilnībā. Tas taču bija tikai mūsu labumam – lai mūsu bērniem būtu vienlīdzīgas iespējas un viņi prastu valsts valodu.
Toreiz mums šķita, ka tas ir radikālais nacionālisms. Mēs izgājām ielās – desmitiem karstgalvju. Mēs atkal bijām briesmīgi, un no mums baidījās. Tā mēs saņēmām pagarinājumu un 40% krievu valodas.
"Lūk, kur tas ir, mūsu mīļais mērenais nacionālisms!" – pasmaidīja tie, kuri kliedza par Staļingradu, un par 60% apgraizīti izklīda pa mājām.
Preambula ir galvenā
Gāja gadi, krievi mācījās valsts valodu, pārgāja pilsonībā, līda politikā. Kļuva skaidrs, ka 2014. gada apstākļos Satversme jau ir novecojusi. Tā vairs neatbilda jaunajām nacionālisma vēsmām. Un to papildināja ar preambulu. Tajā teikts, ka mums ir nacionāla valsts un tā pastāv tikai latviešu valodas un latviešu tautas labad. Tāpēc nevajag izdomāt kaut kādu tur Latvijas tautu!
Mums šķita, ka tas ir galējs nacionālisms. Bet mums teica, ka tie ir nieki. Piezīme uz Satversmes lapas malas. Šausmīgi apvainojās par to, ka negribam kļūt par latviešiem. Mēs atmetām ar roku un mēģinājām būt Latvijas tauta, tāpat kā agrāk. Mums lika mieru, un mēs nodomājām, ka nacionālisms nemaz nav bijis tik mežonīgs.
Patoloģija ir kļuvusi par normu
Pagāja tikai trīs gadi, un atkal parādījās Šadurskis un reforma, lai atņemtu atlikušos 40% no mūsu valodas, kas tik ļoti nepatīk Latvijai. Kas notika? Mums vairs nešķiet, ka tas būtu galējs nacionālisms, vispār jau tas ir tīri normāli. Tā taču rakstīts Satversmē, lai arī tikai preambulā. Visu – latviešu tautai! Bet latvijiešus mēs paši esam izdomājuši. Un mēs vairs nebijām briesmīgi. Mītiņos izgāja trīs kropļi. Ak nē, piedodiet – trīs tūkstoši.
Toties tas, ka privāto izglītību krievu valodā nedrīkst – tas ir galējs nacionālisms, jā. Bet bērnudārzi? Tas ir normāli. Tas taču ir mūsu pašu labumam, tā mēs valodu labāk apgūsim.
Piezīmēšu, ka arī mājas runčus kastrē viņu pašu labumam, lai viņi martā tik traki nebļautu un nerīkotu demonstrācijas zem pieklājīgu cilvēku logiem.
Tāpēc, mani mīļie krievu kaķīši, man šķiet, ka vēl pēc desmit gadiem mērens un normāls šķitīs sods par to, ka uz jautājumu latviešu valodā esam atbildējuši aizliegtā mēlē. Un liberālis Ījābs par "šizofrēniju" dēvēs to, ka reiz uz jautājumiem atbildējis krieviski. Toties tos, kuri brokastīs notiesās nepareizos bērnus, viņš norās un pakratīs ar pirkstu.
Par pārāk akūtu slimīga nacionālisma formu.
