Krievijā ir Putina "jaunā ēra", vēsta lasītājiem Beļģijas portāla EU Reporter žurnālists Džeims Vilsons. Viņš, beidzot, atzinis Krievijas iedzīvotāju tiesības balsot par to, kas viņiem patīk, un pat skaidro, kāpēc viņi balso tieši šādi, raksta radio Sputnik autore Marija Baļabina.
Vilsons atgādina, ka pirms gada, iestājoties jaunā termiņā, Vladimirs Putins parakstīja rīkojumu "Par Krievijas Federācijas nacionālajiem mērķiem un stratēģiskajiem uzdevumiem līdz 2024. gadam", un uzdeva valdībai pēdējo 20 gadu lielākos uzdevumus, turklāt pirmām kārtām iekšlietās. Piemēram, panākt demogrāfisko izaugsmi, palielināt vidējo mūža garumu, uzlabot apkārtējās vides stāvokli.
Kolēģis-žurnālists no Eiropas kaut arī dēvē Krievijas sastāvā atgriezušos Krimu par "anektētu" (nu tā jau viņiem pienākas), tomēr norāda, ka tilts pāri Kerčas šaurumam – tas ir liels veiksmīgs projekts valsts infrastruktūras uzlabošanā.
Turklāt ES, izrādās, redz arī Krievijas ekonomiskos sasniegumus, un, ka sankcijām, bija tikai īslaicīgs efekts. Protams, "Ziemeļu straume 2" tam ir lielisks apliecinājums.
Īsāk sakot, kā noslēgumā raksta Vilsons, patīk jums tas vai nē – bet tā ir "Putina ēra".
Samierināties un būt pretimnākošiem attiecībās ar Krieviju aicina arī vācu žurnālists Mihaels Štīrmers savā Die Welt rakstā. Tiesa, viņu vairāk piesaista ārējs skats: inaugurācija, pieņemšana Kremlī, zaigojoši mundieri – tas viss liek Štīrmeram domāt par cara Krieviju. Un, lai arī cik nebūtu dīvaini, tas viņu nebiedē – viņš uzskata, ka Krievija vienkārši atkal kļuvusi pati par sevi: "divu kontinentu lielvalsti, par milzīgu Eirāzijas impēriju ar plašu interešu sfēru no Vidusjūras un Tuvajiem Austrumiem līdz Latīņamerikai, pareizticības cietoksni, Trešo Romu".
Un arī secina: vai Rietumi grib to vai nē, taču tiem vienalga agri vai vēlu nāksies būt pretimnākošiem attiecībās ar Krieviju. Un labāk būtu to darīt agrāk, jo "lielvalstis spēj izdzīvot tikai kopā".
Cik gan tas ir lieliski, ka Rietumi tomēr sāk saprast: Krievija neliek to mīlēt vai sekot tās piemēram. Krievija kopā ar tās cilvēkiem, vadītājiem, politisko sistēmu vienkārši ir. Un visiem pārējiem ar to derētu vienkārši samierināties. Necensties nest tur savu demokrātijas versiju, nemēģināt pārdalīt vai sašķelt valsti, neuzbrukt tai un neizdomāt mītiskus uzbrukumus no tās puses. Bet gan vienkārši pieņemt to faktu, ka Krievija – tā ir Krievija, un tā būs vienmēr.
