Pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām 2018. gada martā virkne materiālu rietumvalstu presē bija veltīti cerībām uz to, ka tagad uz vēlēšanu iecirkņiem nāks jaunieši, kuri vairs neatceras pirms divdesmit gadiem valdījušo nabadzību, portālā RIA Novosti atgādināja Vladimirs Korņilovs.
Tāpēc visus "speciālistus Krievijas jautājumos" šokēja fakts, ka jaunieši rīkojās gluži pretēji. Rietumos pat dzima termins "putineidžeri", kas raksturoja krievu jauniešu noskaņojumu.
Uz kādu laiku raksti par to, cik laba bija dzīve Krievijā 90. gados salīdzinājumā ar "šausmīgajām" mūsdienām, pieklusa. Taču analītiķi drīz vien atguvās pēc vēlēšanu rezultāta radītā šoka un atkal sāka paši sevi par to pārliecināt. Piemēram, bijušais portugāļu politiķis Bruno Masaešs, tagad pārkvalificējies par "Eirāzijas politisko ekspertu", klāstīja par šausmīgo "nabadzību, bezspēcību un skumjām", kas pārņēmušas Krieviju, jo "Putina laikā" esot kritušies "dzīves standarti" – tagad tie salīdzināmi ar Rumāniju un Turciju.
Pie tam portugālis, argumentējot savus secinājumus, demonstrēja IKP rādītājus uz vienu iedzīvotāju šajās valstīs un izmantoja ierastu "montāžu" – viņš tos salīdzināja nevis ar 90. gadiem, bet gan ar 1989. gadu. Citādi taču iznāks nejauki – nāksies atzīt, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma un haosa, kas valdīja "svētajos deviņdesmitajos", Krievijas ekonomika un pilsoņu labklājība ir manāmi augusi.
Kāda pēdējo gadu čempione Krievijai veltīto mītu izplatīšanas jomā Rietumu presē – The Guardian žurnāliste Kerola Kedvoladre, nodarbojas ar "Krievijas pēdu" meklējumiem Brexit. Aizvadītajā gadā viņas nopelni augstu novērtēti ar vairākiem apbalvojumiem žurnālistikā.
Pirms Jaunā gada Kedvoladre nolēma atmest ar roku telekanāla RT publiskajam ieteikumam izskatīt skandalozos dokumentus, kas saistīti ar finansējumu, ko Lielbritānijas valdība piešķīrusi propagandiskajam projektam Integrity Initiative. Tā vietā The Guardian darbiniece nolēma publicēt savu fotogrāfiju, ko viņa uzņēmusi 1992. gadā, apmeklējot Krieviju, "pirms jūs aplaupīja oligarhu un politiķu paaudze". Jāpiebilst, ka fotogrāfijā redzama pelēka stacijas ēka, pelēki, drūmi cilvēki, bariņā sanākuši taksisti. Toties pati Kerola un viņas pavadone ir laimīgas – Krievija 90. gadu sākumā viņām patika.
Liela daļa lasītāju (it īpaši Krievijas iedzīvotāju) atgādināja žurnālistei, cik nožēlojama bija dzīve šajā periodā, taču Kedvoladri atbalstīja viņas kolēģis, The Times autors Olivers Kamms atsauca atmiņā savu vizīti Krievijā 1992. gadā. Viņš apgalvoja, ka nekad nevarēšot aizmirst "tautas entuziasmu pēc autokrātijas sabrukuma".
Interesantākais ir tas, ka "svētos deviņdesmitos" Rietumos visbiežāk slavina tie, kuri jau sen nav bijuši Krievijā, taču pastāvīgi dēmonizē tagadējo dzīvi savos rakstos. Cilvēki, kuri paši var salīdzināt Krievijas iedzīvotāju dzīves līmeni un kvalitāti, rada pavisam citādu ainu.
Piemēram, nesen zviedru avīzē NSD parādījās režisores Gunillas Breskas ceļa piezīmes, kura nesen apmeklēja Arhangeļsku kā kinofestivāla Arctic Open žūrijas priekšsēdētāja. Viņa salīdzināja savus iespaidus ar pirmo reizi, kad apciemoja šo pilsētu 1995. gadā. Viņa atcerējās veco netīro viesnīcu, kurā tika izmitināta, nolietotos tramvajus, veikaliņu, kurā bija nopērkamas tikai matrjoškas un koka karotes. Tagad, zviedru režisore pastāstīja, viņi izmitināti jaunā un elegantā viesnīcā. Iepretī tai – liels tirdzniecības centrs, kura fonā zviedru supermārketi atgādina ciema veikalus.
"Neticu savām acīm. Kontrasts ir pārāk liels. Kā šai pilsētai izdevies tik krasi mainīties? – Breski bija sajūsmā. – Jā, pagājuši jau 23 gadi, kopš biju šeit pirmo reizi, tik ilgā laikā viss mainās, taču nedomāju, ka tik lielā mērā!"
Sava raksta noslēgumā Breski atklāja, ka viņai kauns par rietumvalstu žurnālistiem un politiķiem, kuri savos rakstos un debatēs pastāvīgi ierobežo viedokli par Krieviju un krieviem un ataino tos vienīgi kā ienaidnieku, kurš it kā apdraudot Zviedriju.
...Taču zviedru kinorežisore, protams, nesaņems nekādas balvas žurnālistikā.
