Arktiskais forums Somijā izdevās negaidīti asa un skandaloza, atzīmēja RIA Novosti autors Ivans Daņilovs. Skandālu izraisīja amerikāņu valsts sekretārs (un bijušais CIP vadītājs) Maiks Pompeo, kurš nolēma izmantot arktisko samitu, lai verbāli satriektu Krievijas un Ķīnas projektus Arktikā, kā arī paziņoju par amerikāņu ieceri ieņemt galveno lomu arktiskajā reģionā.
Atskanēja arī amerikāņu tradicionālā ieroču žvadzināšana, taču šajā gadījumā svarīgs ir nevis paša Pompeo sarīkotais šovs (viņš uzvedās nevis kā diplomāts, bet gan kā amerikāņu militārās rūpniecības kompleksa lobētājs), bet gan salīdzinoši negaidītais rezultāts, ko viņam izdevās panākt samitā.
Bija jūtams, ka ASV valsts sekretāram Pompeo uzstāšanās laikā ļoti trūka rekvizītu – pīpes un palielināmā stikla, ko izmantoja slavenie XIX gadsimta detektīvi.
Ar tādiem rekvizītiem augsti stāvošā amerikāņu diplomāta un spiega galvenā pretenzija būtu izskanējusi pārliecinošāk: "Krievija jau atstāj pēdas sniegā, tās ir armijas zābaku pēdas!" paziņoja Pompeo pirms Arktikas padomes ministru tikšanās.
Taču jāatzīst, ka misters Pompeo teicami tika galā ar savu uzdevumu, jo pat neattapīgākie žurnālisti un diplomāti aptvēra amerikāņu oficiālā viedokļa galvenās tēzes:
- Amerika pēkšņi atklājusi (!), ka Arktikā ir "Krievijas pēdas" un "Ķīnas ietekme", un
- Amerika drosmīgi apņēmusies likvidēt abas problēmas.
Galveno amerikāņu diplomātijas sāpi Arktikā Pompeo formulēja kā žēlabu. Izrādās, pēc viņa domām, "Maskava nelikumīgi pieprasa, lai citas valstis lūgtu Krievijai atļauju izmantot maršrutu pāri Ziemeļu Ledus okeānam".
Patiesībā Maskava vienkārši norāda uz savām tiesībām un nosaka savus noteikumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, taču prakse liecina, ka Krievijas aizokeāna oponentiem pats starptautisko tiesību jēdziens pastāv tikai gadījumā, ja ja tās iespējams izmantot kā spiediena instrumentu pret Vašingtonas pretiniekiem. Protams, tās netiek liktas lietā, ja novedīs pie amerikāņu interešu ierobežošanas.
Galu galā pavisam nesen Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džons Boltons parādīja īstus neliekuļotības brīnumus un atzina: viņš un visa pārējā Trampa administrācija droši izmanto terminu "Monro doktrīna" un nekautrīgi paziņoja, ka Venecuēla atrodas mūsu (amerikāņu – red.) puslodē."
Tādos apstākļos ir bezjēdzīgi runāt par starptautisko tiesību ievērošanu, kurās nav ne pušplēstas zilbes par kaut kādām "ekskluzīvām amerikāņu tiesībām iecelt valdības Rietumu puslodē".
Ļoti žēl, ka starp rietumu žurnālistiem, kuri vēroja Arktiskās padomes ministru tikšanos, nebija neviena drosminieka, kurš apjautātos valsts sekretāram Pompeo, vai, pēc viņa domām, "Monro doktrīna" neattiecas arī uz planētas Ziemeļu puslodi. Bija lieliska iespēja uzzināt daudz interesanta par to, kā Baltais nams uztver apkārtējo ģeopolitisko un ģeogrāfisko realitāti. Amerikāņus bieži tur aizdomās par to, ka viņi visus planētas resursus (sākot ar naftu un beidzot ar galvenajiem tirdzniecības ceļiem) dala divās kategorijās: amerikāņiem piederošie resursi un resursi, ko amerikāņiem ir tiesības izmantot kā savējos, jo tie "pieder visai cilvēcei".
Taču vēl nekad (vismaz ne pēdējos gadu desmitos) amerikāņu diplomātija nav tik atklāti pieteikusi pretenzijas uz tiesībām pārņemt vai pārvaldīt citas valstis (kā Venecuēlu) vai svarīgākos jūras ceļus (kā tas notiek Krievijas arktiskajā teritorijā).
Tiesa, jāsaka gan, ka ASV ir pretenzijas ne tikai pret Krieviju, bet arī pret Ķīnu, kas saņēma pat vēl nopietnāku kritiku un draudus.
ASV valsts sekretāra viedokli atstāstīja The New York Times: "Misters Pompeo izteica īpaši asas piezīmes par Ķīnu, kam ir novērotāja statuss Arktiskajā padomē. Viņš brīdināja, ka Pekinas centieni veidot infrastruktūru reģionā un parnerattiecības ar Krieviju jaunu jūras maršrutu izveidē var pārvērst Arktiku par vēl vienu konkurējošu teritoriālo pretenziju apgabalu, tāpat kā Dienvidķīnas jūru. "Ķīnas agresīvās izturēšanās modelis citviet demonstrē, kāda ir tās attieksme pret Arktiku," viņš teica."
Ideja aizliegt Ķīnai draudzēties ar Krieviju Arktikā, aizliegt izmantot Krievijas arktiskos tirdzniecības ceļus, aizliegt piesaistīt citas arktiskās valstis Ķīnas lielajā projektā "Viena josla – viens ceļš", kā arī aizliegt izsniegt šīm valstīm kredītus transporta infrastruktūras izmantošanai Arktikā, - tas ir ļoti drosmīgs amerikāņu diplomātijas ierosinājums.
Taču rodas pamatotas šaubas par to, vai viņš sastaps sapratni un atbalstu Pekinā. Starp citu, Pompeo draudi pārvērst Arktiku par Dienvidķīnas jūras analogu izskatās īpaši komiski. Lielākie panākumi, ar ko Dienvidķīnas jūrā var palepoties ASV, ir tie, ka amerikāņu karakuģi periodiski var tur sarīkot provokācijas "uz naža asmens", bet Ķīna mierīgi "ieņem teritoriju". Ja amerikāņu cīņa ar Krieviju būs tikpat efektīva, kā cīņa ar Ķīnu Dienvidķīnas jūrā, par Krievijas sekmēm Arktikā var neraizēties. Tiesa, jāatzīst gan, ka amerikāņi prot izspiest maksimālu reklāmu no savām provokācijām. Acīmredzot, šo provokāciju dēļ viņi gatavojas beidzot sākt būvēt (nokavējušies apmēram par desmit gadiem) paši savus ledlaužus. To svinīgi paziņoja galvenais amerikāņu diplomāts.
Taču amerikāņu diplomātiskās agresijas interesantākais rezultāts Arktiskajā padomē ir sekojošs: amerikāņi palikuši vienatnē, lai arī parasti Vašingtona vienmēr varēja rēķināties ar sabiedroto atbalstu. Šoreiz iznākums ir citāds.
The New York Times pastāstīja, ka Arktiskās padomes dalībnieku un novērotāju (Arktiskajā padomē strādā Krievija, Kanāda, ASV, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Dānija un Islande, bet Ķīna, Indija, Dienvidkoreja, Singapūra, Itālija un Japāna ir novērotāji) pārstāvji bija ārkārtīgi aizkaitināti par to, ka forumu, kas parasti tika izmantots kopējo arktisko problēmu kopīgam risinājumam, īpašu uzmanību piešķirot sadarbībai vides aizsardzības jomā, amerikāņi pārvērta par kārtējo arēnu attiecību skaidrošanai ar ģeopolitiskajiem pretiniekiem. Viens no diplomātiem, kas piedalījās pārrunās, pastāstīja The New York Times, ka atmosfēra bija nepārprotami nedraudzīga attiecībās ar amerikāņu diplomātiem: "No vienas puses septiņas valstis (visas Arktiskās padomes dalībnieces – red.), bet no otras – ASV."
Ja tā turpināsies, amerikāņiem nāksies ar palielināmo stiklu Arktikā meklēt nevis Krievijas armijas zābaku pēdas, bet gan vismaz kādu, kas piekritīs viņus atbalstīt.
