Kārtējās būvējamā gāzesvada biznesa domstarpības izraisījušas vāju interesi plašai auditorijai – un velti, jo aiz notiekošā slēpjas aizraujoša un eiropeiski izsmalcināta priekšvēsture.
Jāsāk ar to, ka salīdzinoši jaunā Bavārijas izcelsmes Eiropas konservatora, 46 gadus vecā Manfreda Vēbera strauji augošai karjerai līdz nesenajam laikam absolūti nekas nedraudēja. Vācijas Jauniešu savienības Bavārijas nodaļas priekšsēdētājs (sava veida "komjaunatnes vadītājs" no KDS/KSS bloka), no 32 gadiem līdz šodienai – Eiropas Parlamenta deputāts no Vācijas. Eiropas Tautas partijas vadošais kandidāts Eiropas Parlamenta 2019. gada vēlēšanu vadošais kandidāts. Eiropas Komisijas vadītāja amata kandidāts, kuru lolo un atbalsta pati Angela Merkele.
Var tikai nojaust, kas tik perspektīvam vācu un Eiropas politiķim lika pievērsties ne tik populāram pat lepnajā Polijas republikā izdevumam Polska Times. Kā lai tur nebūtu, Vēbers tā intervijā pauda tik lielu sašutumu, ka iedvesa šoku un raizes ne vien pašiem poļiem, bet arī esošajam Eiropas Komisijas vadītājam Žanam Klodam Junkeram, kā arī Merkeles kundzei, kura šobrīd, jādomā, vispār nesaprot, kas notiek.
Lieta tāda, ka viņas personīgi atbalstītais vienotais Eiropas Komisijas vadītāja amata kandidāts neatrada neko labāku, kā vien apsolīt bloķēt faktiski Merkeles sveiktā gāzesvada "Ziemeļu straume 2" celtniecību, ja viņš ieņems šo amatu.
Tā bija tik ļoti pārsteidzoša un negaidīta informācija par "vienotā kandidāta" darbību, kura pie tam nākusi no, teiksim tieši, ne visautoritārākā avota, ka lielākā daļa nozīmīgu Eiropas spīkeru nolēma to ierastā veidā palaist gar ausīm: mazums kādas muļķības saka kandidāti priekšvēlēšanu kampaņas laikā. iespējams, viņiem pat būtu izdevies tas. Krievijā, piemēram, jau ir pieraduši, ka eiroparlamentārieši ir pazīstami ar ne īpaši kritisku realitātes uztveri.
Taču te nervi neizturēja Eiropas lielajam biznesam.
Rezultātā sekoja visnotaļ ass Nord Stream 2 AG demaršs, kura faktiski ir Eiropas lielāko enerģētikas milžu konsorcija apkšvienība. Turklāt, šis kompānijas solis, būtībā, atgriež mūs laikmetā, kad politiķiem vēl nācās atbildēt ne tik daudz par visiespējamākajiem "harasmentiem", cik par pašu sacītiem vārdiem. Un te cilvēkus var saprast: pietiek atgādināt, kam ir nepieciešama un par kā miljardiem tieši tiek būvēta tā "Ziemeļu straume 2", kuru "perspektīvais politiķis" solās ar tādu vieglumu aizliegt.
Kā rezultāts: kompānija-operators Nord Stream 2 AG nosūtīja oficiālu (Eiropas enerģētikas milžu juristi saprot birokrātijas jēgu) vēstuli Eiropas Komisijas vadītājam Žanam Klodam Junkeram. Tajā kompānija pieprasīja Eiropas Savienībai ne mazāk oficiālu apstiprinājumu tam, ka uz atjaunotās Gāzes direktīvas pamata pret "Ziemeļu straumi 2" tiks piemēroti tādi paši nosacījumi, kā pret analoģiskiem gāzesvadiem.
Te viss ir samērā skaidrs: grozījumu ienešanas laikā Eiropas Komisijā, tā viennozīmīgi noformulēja, ka investīcijas projektā tika veiktas pirms Gāzes direktīvas grozījumu pieņemšanas .
Un ja pēkšņi ar šādu manfredu centieniem pret "Ziemeļu straumi 2" pēkšņi netiks piemērots tāds pats tiesiskuma režīms, kā pret citiem šāda veida cauruļvadiem, tad tas būs tiešs un savādāk neizskaidrojams starptautisko tiesību un ES likumdošanas pārkāpums. Tostarp, starp citu, tādi sīkumi, kā saistību neizpildīšana Enerģētiskās hartas līgumā, kuru tā lolo eirobirokrāti.
Tāpat te ir jāsaprot viena elementāra lieta, kuru, starp citu, lieliski apzinās Junkers un Merkele: "Ziemeļu straume 2" šobrīd ir nepieciešams Eiropai daudz vairāk, nekā Krievijai, un tieši tāpēc tas jau sen nav tīri Krievijas projekts.
"Ziemeļu straume 2" Krievijas Federācijai ir, bez šaubām, svarīgs projekts, taču tas iet vienā rindā ar pirmo "Ziemeļu straumi", kā arī ar "Turcijas straumi", "Sibīrijas spēku" un projektējamo "Sibīrijas spēku 2". Turklāt, ir pašmājām vēl interesantāks gāzes virziens. Pirms dažām dienām par to atgādināja Krievijas prezidents, uzstājoties video sakaru režīmā produkcijas iekraušanas atklāšanas ceremonijā Ļeņingradas apgabalā uzbūvētajā SDG rūpnīcā "Kriogaz-Visock". Viņš tieši pateica, ka Krievija secīgi palielinās tieši sašķidrinātās dabasgāzes ražošanas jaudu, lai ieņemtu cienīgu nišu pasaules tirgū. Lūk šajā, zināmā mērā traģiskā, nesaprašanā par mainīgajām tendencēm arī ir visu atlantiski orientēto, inkubatora Eiropas "komjauniešu" galvenā bēda: globālās shēmas, kuras tām tik ilgi tika mācītas, kā noskaidrojas, vairs nestrādā. Pasaule ir mainījusies, un, piemēram, ASV priekš ES tagad nebūt nav tikai sabiedrotais un neapspriežams priekšnieks, bet arī visnotaļ rupjas uzvedības konkurents.
Savukārt Krievijai jau sen nav tik svarīgi tieši Eiropas cauruļvadu tirgi, kā tas liekas rietumu medijiem un politiķiem. Tāpēc, starp citu, tik mierīgi uz visu notiekošo reaģē Gazprom – tas banāli nav tā karš, pareizāk sakot, ne tikai tā karš. Bet šo problēmu lai risina Eiropas partneri, un tiem ir pietiekami daudz spēka, lai tiktu ar to galā. Beigu beigās, viņiem tas ir nepieciešamāk.
Mums te daudz sliktāks ir kas cits: šī mīlīgā jauno populāro Eiropas politiķu paaudze. Kura biedā pat ne tika daudz ar savu antikrieviskumu – mēs pie tā, vispār jau, esam pieraduši un kaut kā pārdzīvosim, – bet tieši ideālo savu nekompetences jaunavību. Skatoties uz kuru, viņu vecākajiem biedriem gribas ieteikt kaut kā implementēt viņu absolūtajā rietumu demokrātijā kaut vai elementāru aizsardzību no visīstākā muļķa.