Baltijas jūrā ienācis NATO kuģu četrinieks, tostarp amerikāņu eskadras mīnu nešanas kuģis. To pārvietošanos uzreiz sāka kontrolēt Krievijas karavīri. Pa lielam, te nav nekā ekstraordināra. Izeja jūrai ir alianses valstīm: Polija, Vācija, Dānija, Latvija, Lietuva un Igaunija. Un tām ir tiesības rīkot manevrus vai veikt citus uzdevumus, kuri nav pretrunā ar starptautiskiem līgumiem. Taču šoreiz militārās jūras grupas parādīšanās, izskatās, spēlē plašāku lomu: nodemonstrēt Krievijai spēku un izdarīt morālu spiedienu, raksta radio Sputnik autors Sergejs Iļjins.
Pārāk daudz ar Baltijas jūru saistītu sakritību. To vidū ir grūtības ar projektu "Ziemeļu straume 2". Kā zināms, Kopenhāgena cenšas ievilkt gāzesvada ielikšanas atļaujas izsniegšanu tās akvatorijas posmā. Kategoriski pret projektu kā tādu iestājas ASV un Polija. Un lieku reizi likt panervozēt Maskavai un Berlīnei, kas tajā ir ieinteresēti, Vašingtonai ir mīļa lieta. Nežēlojot petroleju.
Paaugstinātu aktivitāti izrāda arī Baltijas valstis. Lūk, piemēram, Igaunijas eksperti ceļ trauksmi: redzies, šīs valstis ir tika vājas militārajā nozīmē un, pirmām kārtām, flotes ziņā, ka nav spējīgas pasargāt savu piekrasti austrumu draudu gadījumā. Par kādiem draudiem tiek runāts, ir skaidrs bez vārdiem – par Krieviju. Tiesa, arī Tallinas Starptautiskā aizsardzības pētījumu centra mērķus nav grūti uzminēt: vēlme iegūt naudu un paaugstinātu uzmanību no vecākiem NATO partneriem. It kā viltīga stratēģija ir skaidra kā monēta: iegriezt jaunu diskusiju virkni par to, ka Baltija ir Rietumu pasaules galvenais priekšpostenis agresīvo "krievu barbaru" ceļā. Ar mērķi papildu finansējumam.
Kas attiecas uz NATO sauszemes un gaisa spēkiem Baltijas teritorijā, ar to viss ir kārtībā: tur ir gan aviācija, gan bruņu tehnika, gan personīgais sastāvs lielā daudzumā. Savukārt sava jūras komponente acīmredzami ir palaista vējā: flote vāja, nekam nederīga. Kādēļ lai neatgūtu zaudēto ar "Krievijas draudu" mērci, pie reizes nodrošinot darbu vietējiem iedzīvotājiem, kuri cieš no ekonomikas un demogrāfijas stāvokļa, kurās vērojama lejupslīde? Loģika ir apmēram šāda.
Neatpaliek arī amerikāņu prese, kura nodarbojas ar militāro analītiku. Viena pēc otras parādās publikācijas par Krieviju, kura, kā raksta autori, demonstrē savu spēku Baltijas jūrā. Nav noslēpums, ka Krievijas Baltijas jūras flote patiešām reģionā ir lielākā, mūsdienīgākā un aprīkotākā. Tā izgājusi dziļu modernizāciju un saņēmusi jaunākās sistēmas.
Taču tam ir savi iemesli: tā ir pierobežas teritorija ar nedraudzīgi noskaņotu militāri politisko bloku, kurš plānveidā pastiprinās tiešā tuvumā pie Krievijas teritorijas. Un Maskavas reaģēšana uz šāda veida politiku ir tik pat neizbēgama, cik tā tiek veikta piespiedu kārtā. Tikai amerikāņu analītiķi stāsta par šādu lietu stāvokli tā, kā tas ir izdevīgi dažādiem interešu tīkotājiem. Un aicina Vašingtonu un Briseli aizdomāties par sava militārā potenciāla un klātbūtnes pastiprināšanu Baltijas jūrā. Acīmredzot, cerībā izveidot tur tik pat neveselīgu gaisotni, kāda pēdējā laikā valda Melnajā jūrā.
Ideālā gadījumā Maskavas kvēlie pretinieki vālētos iesaistīt NATO Zviedriju un Somiju, kurām ir piekļuve Baltijas jūrai, un tādējādi "iespiest" Krieviju tikai un vienīgi NATO kaimiņu ielenkumā. Taču pagaidām Helsinki un Stokholma deklarē neitrālu statusu un saglabā veselo saprātu. Kas arī paliek garanta kārtā daudz vai maz konstruktīvam dialogam kaut vai starp daļu no reģiona valstīm. Tieši šo trauslo līdzsvaru arī grib likvidēt gan ekonomiskie Baltijas atpalicēji, gan daži viņu pārāk spītīgie kolēģi, gan kuratori. Ar "trauksmi raisošiem" NATO lidmašīnu lidojumiem Krievijas robežu tuvumā Baltijas jūrā šo, nevar teikt, ka labo nolūku īstenošanai, acīmredzot, jau ir par maz.
