Nevaru nekādā veidā priekš sevis skaidri noteikt, ko es domāju sakarā ar spēļu zāļu slēgšanu. No vienas puses, man šī ziņa ir vienlīdz svarīga ziņām par vegānu kafejnīcu slēgšanu. Mani šis lēmums nekādā veidā neskars. Taču, pirms es līksmoju reizē ar visiem, vēlos palūkoties uz šo situāciju no smēķētāja viedokļa.
Iemesls priekam
Pirms dažiem gadiem Latvijā tika ieviests vispārīgs aizliegums smēķēšanai sabiedriskās iestādēs, kuras ir saistītas ar sabiedrisko ēdināšanu. Interesanti, ka gadu pirms tam tika ieviestas paaugstinātas prasības ventilācijas sistēmai smēķētāju zālēs.
Daļa kafejnīcu un restorānu īpašnieku dziļi izelpoja, lai savilktu ciešāk jostu, un ieguldīja milzu naudu tās pašas sistēmas modernizācijā. Un pēc gada viņiem pateica, ka arī tā vairs nedrīkst.
Toreiz es veicu lielu aptauju ielās priekš televīzijas. Vaicāju cilvēkiem, kāda ir viņu attieksme pret aizliegumu. Pēc stundas man sāka nolaisties rokas. Visi bija ļoti priecīgi, ka beidzot šāds noteikums ieviests. Tikai neviens nemācēja pamatot savu prieku. Tas izskatījās šādi.
- Sveicināti! Sakiet, kāda ir jūsu attieksme pret vispārīgu smēķēšanas aizliegumu bāros un restorānos?
- Ļoti pozitīva.
- Jūs smēķējat?
- Nē, protams.
- Bet kā jums personīgi traucētu bārs, kurā var smēķēt?
- Tā taču ir briesmīga smirdoņa. Plus – pasīva smēķēšana ir pat kaitīgāka, nekā aktīva.
- Labi. Bet tas būtu bārs priekš smēķētājiem. Blakus būtu bārs priekš nesmēķētājiem. Jūs tajā varētu vienkārši neiet.
- Kāpēc gan man nevajadzētu kaut kur iet?!
- Nē, jums neaizliegtu ienākt. Jūs pats varētu izlemt, iet vai neiet tur.
- Bet kā lai es tur eju, ja tur visi smēķē?
- Ir taču bāri nesmēķētājiem…
- Visiem jābūt priekš nesmēķētājiem!
Apmēram šāds dialogs atkārtojās ik pa reizei. Visus nesmēķētājus priecēja smēķētāju tiesību apspiešanas fakts un izraisīja nervozu trīcēšanu vārds "kompromiss". Taču atgriezīsimies pie mūsu aparātiem.
Kam ir lielāka kabata
Es esmu ļoti azartisks cilvēks, taču neesmu atkarīgs no spēlēm. Jeb zinot savu nemāku apstāties, vienkārši apeju spēļu zāles. Taču es pazīstu daudzus cilvēku, kuri neiet garām. Zinu viņu ģimenes, zinu, kā vienā vakarā tiek nolaista mēnešalga. Tas ir ļoti slikti. To nav iespējams apstrīdēt.
Slikts, kā jebkura cita atkarība – alkohols, nikotīns, narkotikas, ir viss, kas izraisa pieradumu. Un visos laikos uz šīm atkarībām taisīja lielu naudu. Savukārt uz kaitīgo ieradumu apkarošanas rēķina tika būvētas teicamas politiskas karjeras. Dažkārt to pat izdevās apvienot.
Tā pati tabakas izstrādājumu akcīzes palielināšana vienmēr tiek uztverta ar prieku, kaut gan maz kurš aizdomājas, ka apmēram 90% cigarešu paziņas vērtības nonāk valsts kabatā, nevies "šiem asinskārajiem tabakas lobētājiem". Tāpēc runāt par to, ka valsts cīnās ar smēķētājiem, ir vienlīdzīgi uzskatam, ka DUS cīnās ar autoīpašniekiem.
Bet ar spēļu zālēm sanāca misēklis. Paskatīsimies uz sausiem faktiem: ko iegūs galvaspilsēta no lēmuma par spēļu iestāžu slēgšanu?
Kam tas ir izdevīgi
Sāksim ar banālo: daudzi cilvēki paliks bez darba. Visur esošie Fēniksi, Džokeri un Klondaikas nevar pastāvēt bez spēļu aparātiem, pārkvalificēties neizdosies. Kād ir iznākums – simtiem atlaisto. Gribētos iebilst, sakot, ka tas būs upuris ģimenes un vienkārša cilvēka laimes labā, bet nē.
Neaizmirsīsim arī par mērogu. Salaspils, Ādaži, Ogre, Jūrmala – kam kas tuvāks. Tie jau tepat blakus ir. Un tur vari kaut vai nospēlēties. Un nospēlēsies. Jo, ja zālē pie mājas var atstāt piecus eiro un aiziet, un tur jau azarts atdzisīs, tad izbraukumā spēlēs līdz uzvarai.
Ko mēs iegūstam – naudas aiziešana no galvaspilsētas budžeta, lai arī cik ciniski tas neskan. Šādu lēmumu pieņemšana vienas pašvaldības līmenī neatrisina problēmu, bet tikai pasliktina to.
Taču, līdzīgi smēķēšanas apkarošanai, esmu pieradis neuzskatīt likumdevējus par idiotiem. Tāpēc, kādam šāds solis ir izdevīgs. Variantu ir vesels lērums: vai nu tā ir vienkārša punktu pelnīšana pirms vēlēšanām, vai nu vienošanās ar kaimiņiem, vai arī nevienojās ar kādu no savējiem. Lai arī kā tur nebūtu, praktisku labumu šādam lēmuma es personīgi neredzu.
