Muļķīgi iegūt kaut kādas zināšanas, kuras var pielietot tikai ēkā, kur iegūsti zināšanas, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Muļķīgi pieteikties boksa nodarbībām, ja ārpus ringa tu nekādā veidā nevari pielietot apgūtās prasmes. Muļķīgi darīt labu lietu un nevienam par to nestāstīt, nedalīties ar svētīgumu Internetā. Jēga zūd: un priekš tad tā? ieguldījumu daudz, atdeves nekādas.
Latvijas karavīriem, kuri nesaudzējot savus vēderus caurām dienām skraida pa dobēm un sit uzzīmētām "budjonovkām", situācija ir tāda pati. Šaut viņi trenējas stingri atvēlētās vietās un uz stingri atvēlētu agresoru. Mēŗki ieēdušies, sacaurumoti, visās dzīvībai nozīmīgās vietās jau ir trāpīts. Kā lai motivē cīnītāju? Kā lai nepazaudē jaunuma azartu, ja visi grumbuļi līdz katram grāvītim ir pazīstami līdz pat asarām, izgulēti, iekārtoti. Garlaicība, skumjas, pelēcīgas ikdienas, lietainā meža bargā proza.
Garlaicīgs cīnītājs – visu cēloņu kronis. Sāk skatīties aiz žoga, jo tur ir dzīve, tur ir nenošautie, tur ir kur izstaigāties, ir ko pārsteigt. Tāpēc, padomājot, vērsās Latvijas karavīri pie valdības: saka, atļaujiet, pilsoņi, pašaudīt ar kaujas lādiņiem ārpus šo nomācošo poligonu robežām. Ne vienu reizi, bet vispār.
Saka, paskatieties, kā "pārhibrīdizējusies" pasaule. Krievija mēles asina, un pie mums – nevienā acī. Armijas iesaukšanas daļā grīdas pat var nemazgāt. Kazarmās grūti atrast kustīgu cilvēku. Piesaistīt tautu ar maz pievilcīgo "par dzimteni" ir grūti un maz pievilcīgi. Uz armijas uguni reaģē bez uguntiņā, uz jauno formastērpu – kūtri, par kaut kādiem pabalstiem un izmaksām interese birst, taču tikai līdz paredzēto banknošu daudzuma apzināšanās.
Un, neskatoties uz to, labākie tēvzemes dēli mēģina iet ierindā. Daudzi rezervisti pazūd pēc pirmās kāzu nakts. Citiem parādās nepārvarami apstākļi. Vispār, atlase notiek, taču stipri buksē. Nepieciešami kaut kādi nopietnāki stiķi, nekā nemateriālie "pienākums", "agresors", "drošība". Un, protams, labākais, ko spēj piedāvāt armija – tas ir azarts un neuzpērkama nozīmīguma apzināšanās. Cīnītāji ar azartu izturas pret šaušanām. Vēlams nevis gaisā un vēlams ne ar tukšām patronām. Uz mērķiem, vēlams kustīgiem, labāk ne no kartona. Īsāk sakot, jo tuvāk kara patiesībai, jo lielāks azarts.
Lai tauta pēc šaušanas neapjūk, nepieciešama daudzveidība. Citādi apnīk visu laiku, kā datorspēlē, iziet vienu un to pašu istabu, pat ja ar bosu galā. Ar dekorācijām ir bēdīgi: šautuvju maz, poligonu vēl mazāk. Jau arī mācības, kuras veikli nomaina viena otru, sākuši rīkot iedzīvotāju vidū. Iedzīvotāji iet uz darbu, karavīri skraida un kaut ko mīklainu dara. Vispār runājot, karam tuvos apstākļos. Jo pastāv viedoklis, nedod Dievs būs karš – būs apmēram tāpat: iedzīvotāji iet uz darbu, karavīri dara kaut ko mīklainu.
Taču agrāk tika ļauts šaut ar kara patronām tikai poligonos. Savukārt iedzīvotāju vidū – tikai ar tukšām patronām. Un, protam, šo stulbo drošības praksi ir jālauž. Karā (kaut arī rotaļu) – kā dzīvē: brīvie piesaista tikai sākumā. Pēc tam nāk apziņa, ka brīvs, tāpēc ka tukšs. Vai otrādi. Ne jau pa tukšo karot grasāmies, lai iedzīvotāji gatavojas. Varbūt, vismaz uz darbu ar vienaldzīgām sejām pārstās iet, kad apkārt notiks mācības.
