RĪGA, 16. februāris – Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Vakara, 15. februārī, Rīgā atzīmēja 30. gadadienu kopš padomju karaspēku izvešanas no Afganistānas Demokrātiskās Republikas.
No paša rīta, 15. februārī, pie pieminekļa "Afganistānas karā kritušajiem Latvijas dēliem" galvaspilsētas Latgales priekšpilsētas Klusajā dārzā atbrauca lielas delegācijas no Krievijas un Baltkrievijas vēstniecībām – uz svinīgo ziedu vainagu nolikšanu. Šie cilvēki nekad neaizmirst tik svarīgus datumus kopīgajā vēsturē, par ko viņiem ir īpaši pateicīgi ļoti daudzi veterāni. Savukārt pēc tam faktiski visu dienu pie memoriāla gāja, gan Afganistānas veterāni, gan tie, kas padomju laikos karoja citos karstajos punktos visdažādākajās pasaules daļās.
Kulminācija notika plkst. 12:00, kad uz vainagu un ziedu nolikšanu sapulcējās desmitiem dažādu organizāciju dalībnieku, piemēram, no Afganistānas Kara veterānu asociācijas, "XX gadsimta pretterorisma karu veterāni", no Kritušo piemiņas fonda. Starp citu, lielā mērā pateicoties tieši šim fondam šogad arī parādījās piemineklis Klusajā dārzā.
Visjaunākajiem, tiem, kas nokļuva Afganistānā jau 1980. gadu beigās, šobrīd ir apmēram 50 gadi, savukārt tiem, kurus iesauca 1979. gadā, pāri sešdesmit – un vairāk. Kaut arī pie pieminekļa nāca arī pavisam jauni cilvēki – to cilvēku bērni un pat mazbērni, kuri dienēja Afganistānā, taču mājās neatgriezās.
Uz karu Afganistānā no Latvijas tika nosūtīti, pēc dažādas informācijas, no 2500 līdz 3700 cilvēku, tur mūžam palika jauni, pēc vieniem oficiāliem datiem, 51 karavīrs, pēc citiem, – 63.
Formastērps saglabājies no kara
Klusajā dārzā sapulcējušos vidū bija arī veterāni, kuri saglabājuši tā laika formastērpu, viens no tādiem – Aleksandrs Orlovs.
"Tas ir 1987. gada formastērps – kā reizi no tā laika, kad es dienēju Afganistānā – kad es tur pa kalniem, teiksim tā, skraidīju. Tādā karalauka formastērpā karoja teju vai visi – gan kājnieki, gan artilēristi, gan desantnieki.
Pats es dienēju Afganistānā no 1987. līdz 1988. gadam Dželalabadā: 154. speciālās nozīmes atsevišķā vienība. Tur tobrīd bija viena no karstākajām vietām. Kaut gan tik pat – karstu – pietika visā Afganistānā: "auksti", domāju, vispār nekur nebija. Un visi mēs tur dabūjām," saka Sputnik Aleksandrs Orlovs.
Viņam, līdzīgi kā citiem Afganistānas kara veterāniem, 15. februāra datums ir vienlaikus gan svinīgs, jo kaujas darbības ar padomju karavīru dalību beidzās, gan – atceres diena: biedru Afganistānā palika daudz. Un vēl 15. februāris – tā ir diena, kad it kā atdzimst milzīga afgāņu brālība visā bijušajā Savienībā un tālu aiz tās robežām: cīņu biedri sazvanās ar tiem, kurus gadiem ilgi nav redzējuši, sarakstās, visbeidzot, satiekas ar draugiem vienās pilsētās.
Cilvēki no viena laika
Ziedus nolika dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kā arī Latvijas Sociālistiskās partijas pārstāvji, kuri nāk uz šejieni pastāvīgi pēc jau sen izveidojušās tradīcijas. Tās priekšsēdētājs Vladimirs Frolovs pateica Sputnik:
"Es pats Afganistānā neesmu karojis. Kā reiz tolaik es dienēju IeM. Taču domāju, ka ļoti vienkārši varēju izrādīties to cilvēku vidū, kuri tika iesaukti Afganistānā. Un tādu vidū man ir pietiekami daudz biedru, kuri pēc dienēšanas Afganistānā saistīja savu turpmāko dzīvi ar mūsu iestādi.
Kas attiecas uz Sociālistisko partiju, tad ziedu nolikšana pie memoriāla Klusajā dārzā mums ir tradicionāla lieta. Bet jāsaka, pat ja es nebūtu partijā, vienalga nāktu šeit – tas ir goda jautājums. Mēs ar afgāņiem esam vienas paaudzes, pārmaiņu laika un laikmetu lūšanas cilvēki, saprotam viens otru un domājam līdzīgās kategorijās. Tāpēc mana dalība šeit nebūt nav nejauša – tāda cilvēcīga reakcija uz notiekošo," saka Vladimirs Frolovs.
Trešais tosts – vienmēr stāvus
Protams, piedalījās ziedu nolikšanā arī slavenais Latvijas politiķis Dainis Turlais, kurš no 1985. līdz 1989. gadam dienēja par 40. armijas operatīvās nodaļas priekšnieku Afganistānā.
"Tiem, kas šodien šurp ir atnākuši, jābūt laimīgiem, ka palikuši dzīvi Afganistānas karā. Savukārt par tiem, kas tur palika, mēs lūgsim Dievu. Un atcerēsimies viņus. Un kam veselība vēl ļauj pacelt trešo glāzi – vienmēr stāvus, nekad nedrīkst aizmirst, par ko ir trešais tosts.
Esmu pārliecināts, te nav neviena cilvēka, kurš uzskatītu, ka kaut viens40. armijas karavīrs atdeva savu dzīvību velti. Viņš atdeva dzīvību nevis par abstraktām un kādam ļoti tālām idejām, viņš atdeva to par saviem biedriem – lai mēs ar jums te būtu.
Un mēs varam sev sacīt – kāpēc 15. februārī obligāti atnākam pie šī pieminekļa vai pie citiem afgāņiem veltītiem. Tāpēc ka sirds sauc un nav iespējams palikt malā. Gribas šodien redzēt blakus tos, kuri bija blakus tai karā. Un šīs jūtas ir svarīgi sevī glabāt," pateica Dainis Turlais.
Pēc šīs ceremonijas vēl visu dienu pie pieminekļa gāja cilvēki ar ziediem. Bet kāds klusi ielēja glāzi pie pieminekļa un lika to blakus svecēm, kuras Klusajā dārzā nenodzisa līdz vēlam vakaram.
