Trīs desmiti slavenu intelektuāļu publicēja kopīgu atklātu vēstuli – aicinājumu vienotās Eiropas un tās lielākā sasnieguma – liberālās demokrātijas – aizsardzībai, pastāstīja RIA Novosti autore Irina Alksnis. Vēstuli parakstījis bars mūsdienu literatūras klasiķu – Milans Kundera, Salmans Rušdi, Elfrīde Jelineka, Mario Vargass Ljosa, Orhans Pamuks un vēl dažas labi pazīstamas personības.
Iesaistījušies arī liberālās literārās nomenklatūras pārstāvji, kuru sasniegumi pārsvarā pieder pie ideoloģiski nevainojamas pozīcijas. Spilgts piemērs – Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča.
Vēstuli parakstījušās personas pārstāv Eiropu visā tās daudzveidībā. Piemēram, Krievijas liberālās aprindas pārstāv Ludmila Uļicka.
Tekstu sacerējis pazīstamais Bernārs Anrijs Levijs, franču "filozofs", tas pats kurš "mēs visi esam ukraiņi" un Rietumu pēdējos gadu desmitos vēroto humāno uzlidojumu – no Dienvidslāvijas līdz Lībijai – kaismīgs atbalstītājs.
Apjoma ziņā nelielais raksts nepārprotami iecerēts kā Eiropas liberāļu tagadējās paaudzes manifests – gluži negaidot viņi saskārušies ar faktoriem, kuri met izaicinājumu un apdraud viņu pasaules uzskatu, pat pašreizējo uz liberālās ideoloģijas pamata veidoto sabiedriski politisko kārtību.
Vēstules autors satraukts konstatē draudus Eiropai, kuru starpā min galvu pacēlušo nacionālismu, populismu, totalitārismu, atteikšanos no vienotās Eiropas idejas un, protams, Krieviju, kas draudīgi ieskāvusi savos taustekļos visu kontinentu. Tuvākais un sarežģītākais izaicinājums Eiropai būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas maijā: "ja neparādīsies kaut kas, kas pavērsīs atpakaļ augošo, plašumā izpletušos, spītīgo vilni", rezultāts, pēc viņu domām, var būt katastrofāls.
Taču Eiropas intelektuāļi-liberāļi nedomā padoties bez cīņas. Viņi sevi atklāti dēvē par cilvēkiem, kuri "atsakās samierināties ar tuvojošos kataklizmu", lai arī uzskata, ka spēks, pie kura viņi pieder, "bieži ir pārāk kluss un lēnprātīgs". Viņi apņēmušies sākt "jaunu cīņu par civilizāciju". Viņu acīs tā salīdzināma ar cīņām pret fašismu un komunismu, un viņi aicina visus veselīgos spēkus stāties viņiem līdzās.
Vārdu sakot, skaidrs, ka raksts publicēts cerībā, ka tas atskanēs kā pērkons no skaidrām debesīm un kļūs par "bāku ikvienam brīvam vīrietim un sievietei uz planētas".
Tomēr realitāte atkal ir pievīlusi uzskaitītos liberālisma guru. Trīs dienu laikā pēc publikācijas viņu satrauktais aicinājums radījis vien pieticīgu reakciju – tikai skopas ziņas dažos medijos un vārgu diskusiju sociālajos tīklos.
Šķiet, dīvainības atminējums meklējams ne tikdaudz politiskajās, cik estētiskajās niansēs.
Jau publikācijas virsraksts "Cīnieties par Eiropu – citādi kaitnieki to sagraus" liek justies neveikli par tās autoriem un parakstītājiem, kuri izmanto pašu nenogurstoši atmaskoto totalitāro režīmu klišejas. Neskaitāmās samākslotās frāzes, ar kurām pārpilns teksts, piemēram, "pār mums gāzīsies katastrofa", "Kremļa iedzīvotāja aizvien nekaunīgākā iejaukšanās" (domājams, viņi runā par Krievijas prezidentu" un "Eiropas idejas kaprači", kas izmantotas bez mazākās ironijas, liek nodrebēt pat ar minimālu literāro gaumi apveltītiem cilvēkiem.
Nosaucot dvēseli un identitāti par abstrakcijām, kas "pastāv tikai demagogu iztēlē", izcilie humānie liberāļi ir pamanījušies aizvainot tik daudzus cilvēkus, pat savus pašu domubiedrus, ka ir skaidrs, kāpēc pat lielākā daļa viņu piekritēju nolēmuši rakstu ignorēt.
Taču manifesta galvenā problēma ir cita: tas ir slikts nevis no politiskā, bet gan no literārā viedokļa. Tas, ka rakstu parakstījuši cilvēki ar mūsdienu literatūras dzīvo klasiķu reputāciju, padara manifestu par politisko problēmu, lai arī ne tādu, kā cerēja Levijs un viņa biedri.
Viņi vienkārši vēlreiz apstiprināja: neviens nav spējīgs diskreditēt mūsdienu liberālismu ļaunāk nekā tā kaismīgākie un patiesākie piekritēji, kuri kļuvuši par tā "seju" un pretendē uz mūsdienu pasaules sirdsapziņas funkciju.
