Katrs, kam pusauga gados bija sava istaba, atceras, cik greizsirdīgi tika sargāta omulība tajā. Dzīvokļa saimniekiem – valdnieka "senčiem" – nebija ļauts bez cara ziņas aiztikt pat pareizi izmētātus atkritumus. Tā norūdījās pusaudža identitātes "niķis", atgādināja radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Lietuva, valsts, kas savu neatkarīgo istabu dabūja pavisam nesen, vienā mirklī sāka domāt par omulību. Pārbīdīja mēbeles, noplēsa tapetes, izremontējās, ielika ugunsdrošas durvis, katram gadījumam – ar "actiņu" un piekāra pamatīgu slēdzeni. Pat sienu izlauza, iekārtoja jaunu ieeju. Sak, te būs jauna kārtība.
Ko nu tur slēpt, valstiņa izdevusies omulīga. Maza, viegli sagremojama, katrā kabatā iebāžama. Ja kāds uzkāps ar kāju, neviens nepamanīs. Tāpēc ņem labprāt. Neliela teritorija, daži iedzīvotāju miljoni lielu slogu nerada. Daudz naudas neprasa – var paņemt no kopējās krājkasītes un aizbildināties ar kļūdu. Baltijā pieņemts domāt, ka Rietumos valstis uzņemtas atbilstoši ārienei un asins grupai. Neuzdrošinieties tur pat iepīkstēties, ka par to var pateikties mazajam svaram.
Taču viena nelaime ir: omulīgā, tikai leišiem vien domātā valsts daļai iedzīvotāju nez kāpēc iepatikās tik ļoti, ka viņi nolēma brīnumu apskatīt no malas. No attīstītāku valstu puses. Aizbrauca prom paši, aizveda radus. Republika ar katru gadu kļūst aizvien skaistāka, tāpēc aizvien vairāk ir gribētāju paskatīties no malas, "ko tad mēs īsti tik satriecošu būvējam".
Līdzās, austrumos, kā mēs visi labi zinām, ir sarūsējis benzīntanks, kurā normāls cilvēks dzīvot nevar. No turienes visiem spēkiem pūlas izrauties kārtīgi cilvēki, mēģina izglābties un paskatīties uz tām šausmām no malas. Daļa apmetas omulīgajā Lietuvā – no turienes labi redzams, kādas šausmas ir kaimiņos. Desmit gadu laikā izveidojusies šāda tāda diaspora. Tā nes smagu krustu – ar interneta palīdzību stāsta krieviem, kā viņi (krievi) patiesībā dzīvo. Tiesa, jau agrāk uz Lietuvu īpaši aktīvi nebrauca, bet tagad pat tā straumīte ir gandrīz izsīkusi. Laikam jau visi normālie no Krievijas ir aizbraukuši. Vai varbūt viņiem tur jau klājas tik slikti, ka cilvēki nevar tikt pat līdz Baltijai. Labi, lai nu paliek. Ne jau par viņiem ir runa.
Kā jums, šķiet, kāda tendence vērojama pēdējos gados? Ukraina acu priekšā sāka pārvērsties par taureni (vai kūniņu) un aiz prieka vai traki palikušie ukraiņi arī sagribēja pavērot brīnumaino skatu no malas. Straume sāka plūst arī uz Lietuvu (mēs taču jau zinām, ka no turienes aina ir laba). Un pārvērtības patiešām ir brīnumainas, tāpēc visi, kas varēja, metās, ko kājas nesa.
Kas notiek Lietuvā? Re! Pērnā gada maijā nāca pirmā uzvara – imigrācija pārsniedza emigrāciju! Ne jau uz lietuviešu rēķina – brāļi pacentās. Tagad – jauna uzvara: ukraiņu kopiena skaita ziņā pārspējusi krievus. Vareni? Lieliski!
Jā, omulība ir mazliet citāda. Patrioti nevar ne nopriecāties par Ukrainu televizoru ekrānos. Pēc tam ielās atskanēja mova, parādījās visādi strādnieki. Kāds istabā sācis pārvietot atkritumus. Daži sanervozējās. Sak, kur tad palikusi "Lietuva – lietuviešiem"? Tikai mieru, biedri. Tas taču nenozīmē, ka visiem taisni pēc asinīm jābut lietuviešiem. Pietiek, ja lietuvieši ir saimnieki. Paskatieties uz valstīm, kurp mūsējie aizbraukuši, lai paskatītos uz mūsu brīnumu. Viņi tur dara tāpat. Sabraukusi otrā šķira? Malači, pareizi, ņemiet slotas. Vai tad mēs būtu sliktāki? Turklāt ukraiņus smadzenes ved pareizā virzienā. Ar viņiem ir patīkami – ar viņiem var runāt iecietīgi, no augšas skatoties. Bet patrioti var nesatraukties –mēs nekad nebrāļosimies. Ticiet man. Tikai pagaidām par to vēl nevajag runāt skaļi. Skaļi var saukt par "mūžīgo draudzību".
