Patiesībā cilvēkos es ļoti vērtēju principialitāti. Man liekas pareizi, kad cilvēks ievēro noteiktus uzvedības noteikumus, neraugoties uz ārējiem apstākļiem.
Tā vai savādāk daļēji esmu audzis uz stāstiem par drosmīgiem partizāniem, kuri spīdzināšanas laikā neizpauda ienaidniekam svarīgu informāciju. Filmās viņi dažkārt pat izaicinoši spļāva ienaidniekiem sejā, par ko paredzami dabūja pretī.
Es nezinu, uz kādām filmām augusi Ilga Šuplinska, bet man personīgi liekas, ka vai nu uz kaut kādām citām, vai nu viņa kaut ko nepareizi sapratusi. Ja kāds vēl nezina, Ilga ir mūsu jaunā izglītības ministre. Godināt viņu nāksies kādu laiku. Mīlēt – nezinu. Sirdij nepavēlēsi.
Šuplinska ir ļoti principiāls cilvēks. Sevišķi nacionālajos jautājumos. Valodas jautājumos. Pirms desmit gadiem topošo ministri daži pat centās nosaukt par "Kremļa roku".
Toreiz viņa cīnījās par latgaļu valodas statusu. Ņemot vērā, ka viena no šim jautājumam veltītajām konferencēm notika Pēterburgā, Šuplinsku uzdeva par prokrievisku personāžu, ar ko aizvainoja godīgu cilvēku līdz sirds dziļumiem.
Spļaut virsū tautai
Izglītības ministre zina trīs valodas: latviešu, krievu un angļu. Bet krieviski Latvijā nerunā. Taču atzīst, ka ir gatava tajā runāt, piemēram, Lietuvā. Bet savās mājās – nē.
Un tagad nopietni. Pat negribas ieslīkt dzēlībās. Šo cilvēku ievēlējuši Saeimā. Viņš kļuva par ministru. Kāda laika garumā šis cilvēks dzīvos uz Latvijas iedzīvotāju nodokļiem. Latviešu, krievu un krievvalodīgo, kurus viņa arī izdomājusi nošķirt, pēc ierašanās laika kritērija valsts teritorijā.
Šis cilvēks atnāk uz interviju, sakrusto rokas un paziņo, ka viņam spļaut virsū savai tautai. Cilvēks paziņo tev sejā, ka Lietuvā viņš būtu gatavs runāt krieviski, bet savā valstī noteikti nē. Un Ilga pat necenšas rast tam kaut kādu loģisku skaidrojumu. Būtībā, viņa vienkārši paziņo, ka nevēlas cienīt valstī dzīvojošos cilvēkus, kurā viņu ievēlējuši augstajā amatā.
Krievu trenere
Latviešu valoda Latvijā esot vāja, apgalvo ministre. Lietuvā tā, acīmredzot, ir stipra, bet Latvijā – vāja. Tās pozīcijas ir lokanas. Tāpēc ar vietējiem ir jārunā tajā. Tā, saka, esot gan partijas politika, gan arī vispār sava veida treniņš. Ko tādā veidā Šuplinska cenšas uztrenēt, viņa nepaskaidroja. Ja sevi, tad lai tā ir. Ja krievvalodīgos iedzīvotājus, tad treneris viņas personā nav tas labākais.
Man ļoti patīk izteiciens, par kura autoru tiek sauktas dažādas vēsturiskas personības: "Cilvēki neiedalās nacionālās, rases, reliģiskās un politiskās piederības. Cilvēki iedalās gudros un muļķos. Un muļķi iedalās nacionālās, rases, reliģiskās un politiskās piederībās."
Iespējams, teiciens arī ir apstrīdams sava kompromisa trūkumā, bet būtība ir absolūti caurspīdīga. Konservatorijā nav jāņem krievi vai ebreji. Konservatorijā jāpieņem tie, kas labi spēlē vijoli.
Es nezinu, ko var iemācīt izglītības ministre, kura pašā sākumā izvēlas stingrāko pozīciju viņas uzticētas valsts iedzīvotāju iedalīšanā. Kura tik vienkārši saka, ka ir gatava runāt tikai ar tiem, kas spēj viņu saprast. Tāda politika ir laba lielas korporācijas vadītājam, bet ir pašnāvība ministram.
Tas ir nicinājums
Nedrīkst tik atklāti runāt par to, ka netaisies klausīties ievērojamā iedzīvotāju daļā. Zinot krievu valodu, nākot uz krievvalodīgu radiostaciju, uzrunājot krievvalodīgos klausītājus. Nedrīkst. Tas nav patriotisms, nav arī ierastais nacionālisms. Tas ir nicinājums.
Es nekādā gadījumā nepretendēju uz fizionomista lomu, bet man skatīšanās laikā likās, ka šis nicinājums nāca no ekrāna tieši uz mani. Uz raidījuma vadītājiem, tulkotāju, kurš nepaspēja tulkot runātājas augstās tēzes, un vispār uz visiem.
Nedrīkst tā. savas valsts iedzīvotāji ir jāciena. Vismaz, kamēr tu neesi par 100% drošs, ka gāzes kameras un krematoriju krāsnis jau kurās. Tauta nav obligāti jāmīl, taču nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka tauta – tā ir tāda substance, kura, sākot vārīties, var arī apdedzināt.
