RĪGA, 12. decembris – Sputnik, Andrejs Solopenko. Cilvēktiesību ievērošanai Baltijas valstīs veltītā konference Rīgas viesnīcā "Monika" sapulcējusi tiesību aizstāvjus, kuri daudzām apspiestajām grupām bieži ir vienīgā iespēja panākt taisnīgumu.
Latvijas Cilvēktiesību komiteja rīko šo pasākumu katru gadu pirms Vispasaules cilvēktiesību dienas – 10. decembra, kad ANO Ģenerālajā Asamblejā 1948. gadā tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.
Kopš šī dokumenta pieņemšanas brīža pagājuši jau septiņdesmit gadi, taču daudzās valstīs joprojām ir aktuāla cilvēktiesību ievērošanas problēma.
Konferences temats "70 gadi Cilvēktiesību deklarācijai – tiesības visiem vai izredzētajiem?" izrādījies bēdīgi aktuāls, vairāk nekā jebkad iepriekš. Tiesību aizstāvju ziņojumi parādīja skumjo ainu – daudzu cilvēku tiesības Baltijas valstīs būtiski pārkāptas, viņu iesniegumu skaits nesamazinās.
Taču, pēc dalībnieku domām, tas nenozīmē, ka jānolaiž rokas, tieši pretēji, ir jārīkojas, lai mainītu situāciju.
Cilvēktiesību krīze
Konferenci atklāja bijusī Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, ilggadēja LCK līdzpriekšsēdētāja. Ždanoka norādīja, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ietekmējusi cilvēces attīstību vairāk, nekā jebkurš cits dokuments mūsdienu vēsturē.
"Tiklīdz bija pārdzīvots nežēlīgākais karš un nežēlīgākā diktatūra pašā Eiropas sirdī, cilvēki apvienojās, lai paziņotu par cilvēka dzīvības prioritāti, brīvības vērtībām, vienlīdzības un brālības nepieciešamību," – viņa norādīja.
Šobrīd, pēc Tatjanas Ždanokas sacītā, cilvēktiesību aizsardzībā vērojams liels solis pagātnē, par kuras atskaites punktu daudzi eksperti uzskata 2001. gadu, kad pēc 11. septembra cilvēktiesību problēmas tika nostumtas aizmugurējā plānā terorisma apkarošanas ietvaros. Daudzi tiesību aizstāvji nonāca izvēles priekšā – ir vai nav jāatsakās no uzskatiem drošības vārdā.
Taču, kā norādīja bijusī deputāte, šajā jautājumā nevar būt nekādu šaubu, jo "tieši cilvēktiesību ievērošana nodrošina drošību uz ilgiem gadiem".
EP deputāts no Latvijas Miroslavs Mitrofanovs pievērsa uzmanību tiesību aizsardzības paradigmas krīzei XXI gadsimtā. Kā piemēru viņš minēja sava Lietuvas kolēģa Petra Auštreviča ziņojumu, kurā uzsvars likts nevis uz cilvēku masveida slepkavībām dažādās valstīs, bet uz viltus ziņām un iejaukšanos vēlēšanās. Taču, kā uzskata Mitrofanovs, pirmajā gadījumā runa bija par fundamentālo tiesību uz dzīvību pārkāpumu, kas ir daudz svarīgāks nekā varbūtējie politisko procesu pārkāpumi dažās valstīs.
Turklāt viņš norādīja, ka dažas ziņojuma lappuses ir veltītas Ukrainai, kur ziņotājs pievērsās tikai jautājumam par Krimas tatāriem, taču par karu Donbasā, žurnālistu slepkavībām un acīmredzamiem vārda brīvības pārkāpumiem nebija ne vārda. Pēc Miroslava Mitrofanova domām, šis ziņojums ir tiešs cilvēktiesību negatīvā stāvokļa atspoguļojums mūsdienu pasaulē.
Cilvēktiesību problēmas Baltijā
Par cilvēktiesību situāciju savās valstīs pastāstīja igauņu un lietuviešu tiesību aizstāvji. Piemēram, Tallinas Cilvēktiesību informācijas centra vadītājs Aleksejs Semjonovs vairāk pievērsās pilsonības jautājumam, norādot, ka igauņu nepilsoņi, "pelēkās pases īpašnieki", ne tikai nedrīkst piedalīties parlamenta un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet arī, atšķirībā no Latvijas nepilsoņiem, iestāties politiskajās partijās un dibināt tās.
Tāpat Semjonovs norādīja uz izglītības problēmu. Viņš atgādināja, ka patlaban Igaunijā 60% mācību priekšmetu vidusskolās tiek apgūti igauņu valodā, taču daudzas partijas vēlas pilnībā izslēgt krievu valodu no izglītības procesa.
"Parlaments nepieņēma iesniegumu, lai izglītība pārietu uz mācībām igauņu valodā, sākot no sākumskolas klasēm – pietrūka vienas balss. Taču pirms dažām dienām tika iesniegts atkārtots iesniegums, un es domāju, ka šoreiz trūkstošā balss tomēr tiks savākta," – viņš izteica minējumu, norādot, ka, iespējams, valdība šo aicinājumu varētu arī ignorēt.
Par tiesību problēmām izglītības nozarē runāja arī Lietuvas Pamattiesību pētniecības aizsardzības centra pārstāve Marija Salamahina. Pēc viņas sacītā, kopš neatkarības atjaunošanas brīža krievu skolu skaits Lietuvā samazinājies no 88 līdz 32. Tāpat ievērojami sarucis arī skolēnu skaits, kuri mācītos šajā valodā.
Pēc viņas domām, tas ir saistīts gan ar demogrāfijas tendencēm – emigrāciju un mirstību, gan ar pieaugošo rusofobiju, ko tiražē Lietuvas mediji.
Kā norāda Salamahina, 2003. gadā valstī tika pieņemts Izglītības likums, kurš ļāva nacionālo minoritāšu pārstāvjiem iegūt vidējo izglītību dzimtajā valodā no 1. līdz 12. klasei. Taču 2011. gadā, pēc konservatoru un liberālo centristu iniciatīvas tajā veikti grozījumi, kuri ievērojami ierobežoja izglītības procesu dzimtajā valodā. Par triecienu skolām kļuva arī vienotā lietuviešu valodas eksāmena ieviešana, kas, pēc viņas domām, ir "melīgas rūpes par nacionālajām minoritātēm un izskatās ļoti ciniski".
Uz ko var cerēt?
Tai pat laikā, neraugoties uz tiesību apspiešanu, dalībnieki minēja arī pozitīvus piemērus, starp kuriem bija sadarbība ar starptautiskām organizācijām. Piemēram, tiesību aizstāvis Aleksandrs Kuzmins pastāstīja, kā LCK sarakstījās ar ANO, stāstot par nacionālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem Latvijā izglītības nozarē, pārejot visās skolās uz mācībām latviešu valodā.
Kuzmins norādīja: "Mūsu iesniegumiem sekoja reakcija – trīs ANO ziņotāji nosūtīja Latvijas valdībai vēstules".
Viņš atklāja, ka ziņotāji pauduši "dziļas bažas" par pāreju uz mācībām latviešu valodā un pieprasīja papildu informāciju. Kuzmins norādīja, ka šobrīd LCK gatavo vēl vienu iesniegumu ANO, jau sakarā ar bērnudārziem, kuri, saskaņā ar jaunajiem Ministru Kabineta noteikumiem, arī tiks latviskoti, un ANO reakcija noteikti sekos.
Miroslavs Mitrofanovs norādīja, ka visus soļus, ko sper starptautiskās organizācijas, Latvijas varasiestādes vienkārši ignorē, un tiesības var tikt atjaunotas tikai ar apspiestās grupas aktīva protesta palīdzību.
"Tiesības tiks aizstāvētas, ja mēs cīnīsimies. Tādēļ nākamgad mums aktuāla ir masveida protesta akciju atjaunošana pret mācībām tikai un vienīgi latviešu valodā," – paziņoja politiķis.
"Latvija visai ātri slīd totalitāras nacionālistiskās valsts virzienā. Tāpēc, demonstrējot mūsu masveidīgumu un to, ka konflikts ar mums valdošajam vairākumam var izmaksāt pārāk dārgi, var atturēt nacionālo eliti no vēl lielāka spiediena. Ja mēs būsim stipri, mēs saglabāsim savu pastāvēšanu šajā valstī. Ja būsim pasīvi, mūs iznīcinās," – viņš secināja.
